Jump to content

Reiz bija Latvijā un... kā viss sākās.


V8
 Dalīties

Ieteiktās ziņas

Padomju laikos, gandrīz katrs, kurš tika strādāt uz kuģiem, izmantoja iespēju iegādāties ārzemēs „deficītu” un pārvedot mājās to tūlīt „uzsist gaisā” par cenu, kas kādreiz pat pārsniedza vidēja inženiera mēneša algu. Tādā veidā visi ātri varēja uzkrāt zināmu kapitālu un pie pirmās iespējas atvest no ārzemēm lietotu, bet labā stāvoklī esošu automašīnu, kas padomju cilvēkam tajos laikos bija gandrīz nesasniedzams mērķis, ja viņš nebija kāds partijas funkcionārs vai vismaz gastronomijas veikala direktors. Par bārmeņiem vai tirdzniecības bāzu sargiem nerunājot – pat armijnieki nervozi pīpēja malā…

Mana bērnība pagāja Vecmilgrāvī, kur, ja pieskaitīja klāt Vecāķus un Mangaļsalu, dzīvoja diezgan daudz, ar jūru saistītu personu – no vienkāršiem zvejniekiem līdz tālbraucēju kapteiņiem. Sākoties intensīvai rajona apbūvei ar daudzstāvu paneļmājām, šo profesiju pārstāvju īpatsvars strauji pieauga. Protams, ka arī ārzemju automašīnu skaits arī – atceros, ka drīz pat vietējais milicis braukāja ar 67. gada (to jau tagad zinu kura gada) Opel Kadetu. Gandrīz pie katras mājas varēja sastapt pa kādam varenās vāczemes ražojumam. „Suņakaula restes” Ford Escort, Consul, Cortina, Granada bija populārākie no fordiem, bet Opel marku cēli pārstāvēja Kadeti, Rekordi un Commodore. Viens no tā laika Commodore nesen atradās vienā autoservisa noliktavā.

Pārsvarā šīs automašīnas tika ievestas no Beļģijas un Holandes, jo uz Rietumvāciju kuģu līnijas bija mazāk attīstītas, nekā uz flāmu valstīm, bet no austrumvācijas nekas sakarīgs nebija ko vest – pa retam kāds reeksporta PSRS ražojums vai čehu škodas. Neskatoties uz milzīgo auto tirgus deficītu, pie pilna prāta esošs padomju pilsonis neriskēja pirkt Trabantu, kas kvalitātes ziņā sevišķi neatpalika no invalīdu motorratiņiem SZD.

Uz visa šī fona kā milzu kuģi izcēlās amerikāņu automašīnas, kuras gan mazākā skaitā, bet tomēr ievērojamos daudzumos ieveda no ASV un Kanādas. Neliels daudzums tika ievests arī no Beļģijas, par ko liecināja ovālās uzlīmes ar B burtu automašīnu aizmugurē un spidometru skalas kilometros. Pārsvarā, gan tās bija aprīkotas ar mehāniskajām ātrumkārbām, jo bija pamatotas bailes no automātiskajām. Tajos laikos tās varēja saremontēt tikai Maskavā un par fantastisku naudu, kas dažkārt pārsniedza pašas automašīnas vērtību. Bet čaklie meistari arī automātisko kārbu problēmām drīz vien atrada risinājumu. Ārzemju automašīnas arī mēdza plīst – sliktie ceļi, nekvalitatīvs un zema oktānskaitļa benzīns drīz vien lika to īpašniekiem sākt draudzēties nevis ar valsts autoservisiem, bet gan ar vietējiem supermeistariem. Pielāgojot dažāda detaļas no padomju autobūves un, dažos gadījumos arī traktorbūves un militārās tehnikas, tika panākts vēlamais, vai vismaz tuvu tam, rezultāts. Vēlākos gados, kad jau pats darbojos ar automašīnu remontu, saskāros ar ne vienu vien to laiku remontu rezultātu – piemērs bija kaut vai Ford LTD ap 60-to gadu beigām, kuram bija ielikts Gaz 53 motors, Volgas ātrumkārba, ielikts un piemetināts sajūga pedālis un tam visam pāri – pie rāmja piemetināts stūres hidrauliskais pievads no Zil 130. Par to, ka stūres mehānisma sviras no 6-kantu stieņiem, kuriem galos piemetināti traktora stūres pirksti, labāk paklusēt…

Lielākā daļa no šiem skaistuļiem ir neglābjami zudusi. Daļa pārdota uz citām kaimiņvalstīm vēl 80-tajos. Tie, kas vēl ir palikuši, tikai kādi 10% ir pie labas veselības un nav tehniski sabojāti. Pārējie…žēl, bet vairs nav paceļami līdz tādam stāvoklim, lai varētu to bez kautrēšanās izvest ielās.

Liekas, ka ir neiespējami atsaukt atmiņā visu, kas tajos gados braukāja pa Latvijas ceļiem, bet ir viens cilvēks, kam ir izdevies gandrīz visus ārzemju braucamrīkus safotografēt un pēc tam sakārtot albūmos. Tas ir Rīgas Motormuzeja galvenais krājumu speciālists Valdis Kļaviņš. Varētu teikt, ka Wikipedija blakus nobāl…

Ar viņa laipnu atļauju, to laiku amerikāņu autobūves šedevri ir apskatāmi šajā melnbalto fotogrāfiju galerijā.

Pašam pirmā saskarsme ar amerikāņu tehniku un, laikam tā bija liktenīgā, notika 1986. gadā, kad manā lietošanā un uzturēšanā uz laiku nonāca 1939. gada Buick 8 Special. Arī šis trofeju auto bija jau pārcietis agregātu transplantāciju no Zima, bet apbrīnojamā kārtā bija saglabājies vizuāli – salons un dekorācijas bija apbrīnojami labā stāvoklī. Pat lukturi bija visi komplektā un neviena lieka papildus. Nobraucu ar to krietnu brīdi, līdz nācās doties pasoļot zābakos uz diviem gadiem… Vēlāk uzzināju, ka šī auto liktenis bija lēmis tam kļūt par donoru daudz retāk sastopamam kabrioletam – visa dekorācija un virsbūves paneļi pārceļoja uz to.

gallery_1_23_103055.jpg

Pie nākošā amerikāņu auto es tiku tikai 1994. gadā, bet tas jau ir cits stāsts.

Galerija


Skatīt pilnu raksts

Saite uz ierakstu
Padalīties citās vietnēs

 Dalīties

×
×
  • Pievienot...