Mūžvecais jautājums no filmas "Cilvēka bērns" ir tikpat neviennozīmīgi atbildams, kā jautājums: Kas labāks - parastā kārba vai automātiskā? Dzirdu jau dzirdu kā katrs otrais no Jums, kas lasa šīs rindas, tagad dziļi ievelk elpu. Savs viedoklis ir katram. Taču uz šo jautājumu atbildēt nevar un patiesībā, tas arī nav vajadzīgs. Katrai kārbai ir savi plusi, savi mīnusi un dažāds pielietojums. Tieši tāpēc jau uz pasaules ir tik daudz un dažādas mašīnas, lai mums ikvienam būtu iespēja izvēlēties to, kas vislabāk der un patīk. Sākot ar marku, lielumu un krāsu, beidzot ar sēdekļu formu un maģa pogu izkārtojumu. Būtu visai neinteresanti dzīvot, ja visi braukātu apkārt ar vienādām mašīnām. Brrrr - pasarg Dievs.

Tāpēc man absolūti nav nekāds mērķis kādu tagad par kautko pārliecināt. Pat ne vismazākais. Vēlos vienīgi salikt pa plauktiņiem sava lēmuma pamatojumu, kāpēc es tiesības lieku uz automāta:

• Esmu ķerta uz amerikāņu autiņiem un, kā labi zināms, tiem parasto kārbu ir pamatīgi jāpameklē.
  
• Man vairākkārt ir mēģinājuši iemācīt braukt ar parasto kārbu. Esmu norullējusi daudzus kilometrus, bet tas man nesagādāja nekādu baudu, vienas šausmas un mocības. Galā atmetu ar roku - man vienkārši riebjas darīt to, kas nepatīk un viss. Ja nav, nevajag ar.
  
• Mana profesionālā dzīve absolūti nekādā veidā nav saistīta ar auto vai tā izmantošanu, tāpēc mani nesatrauc jautājums - kādu auto darbā iedos, ar tādu būs jābrauc.
  
• Tātad, ja auto man ir tikai un vienīgi priekš manis - pašas ērtībām un priekam, tad es pilnīgi noteikti braukšu ar to, kas man patīk un pirkšu sev tikai to auto, kas man patīk. Un visiem auto, kas man patīk ir tikai automātiskās kārbas, vai tādas noteikti var dabūt.
  
• Sarakstu varētu turpināt vēl ilgi, bet es neuzskatu, ka man būtu ārprātīgās mokās kautkā jānomuļļā to mācīšanos un jāizgāž baiso piķi, lai pēc eksāmena momentā pārsēstos automātā un visu aizmirstu. (Mājās 2 auto un abi automāti, pat patrennēties nebūtu kur).
  

Tā nu pagaru pārdomu rezultātā tika pieņemts lēmums - NU I PIE VELNA TO PARASTO KĀRBU! Izmantošu zinātnes progresu savā labā un izbaudīšu procesu. Tāpēc visai emocionāli uztveru to, ka katrs trešais sevi cienošais šoferītis "ar stāžu" cenšas pierādīt man savu pārliecību, ka vajag taču mācēt ar parasto, jo ..... un tad seko vesels lērums viņa dzīves pieredzes un pamatojumu. Bet tā ir viņa pieredze - ne manējā. Un ja nu tev būs situācija, kad ..... Kāda starpība - būs vai nebūs? Šobrīd es nebraucu ne ar ko, līdz ar to palīdzēt nevaru vispār, ja nu vienīgi piedāvāt vietu uz sava velosipēda bagāžnieka.

Tā nu es apbruņojusies ar mācību literatūru kādā vēsā un saulainā sestdienas rītā ar lepni paceltu galvu, blondajiem matiem plīvojot vējā, dodos uz savām pirmajām teorijas nodarbībām...