Tā kā ģeometrija nav nekāda nieka lieta, nākamajā braukšanā, kas jau pēc sava kārtas numura ir septītā, mēs turpinām manu dresūru. Ja jau lāci cirkā var iemācīt braukt ar divriteni un staigāt pa virvi, tad gan jau arī man izdosies iemācīties šito ķīnas ābeci.

Šodien dienas kārtībā pēdējā figūra, kas ir pati sarežģītākā un eksāmenā ir obligāta. Mašīnas noparkošana paraleli ietvei. Vispirms atkal teorētiskā instruktāža ar mapes, telefona un blociņa palīdzību. Ar telefonu labu brīdi braukājam pa mapīti un pārspriežam dažādu auto manevrēšanas trajektorijas un to grozīšanās nacionālās īpatnības.

Man ir vienkārši dievīgs Instruktors. Šito pacietību atbildot uz 1000 un vienu manu jautājumu, citu par citu āķīgāku un stulbāku. Beidzot esam nonākuši līdz reālai braukšanai. Un atkal viņš pirmajā reizē lēnām izbrauc visu manā vietā liekot tikai skatīties apkārt un vērot. Tad izbraucam kopā pa abiem un tad jau es viena. Un te nu atkal ir čuššš. Kā balodim – protu, protu... a kā jādara – pļurkt. Muļļājos kā tāda galīga zoss. Jau līdz asarām gandrīz, jo nekādi nevaru trāpīt starp tiem stabiņiem tik smuki kā Instruktoram gribētos. Traucē pilnīgi viss – bedres, abas kreisās rokas, slīpums, šķībie stabiņi un, protams, arī zābaki nav bez vainas. Visam galā vēl pilnīgā izmisumā sajaucu pedāļus un ar šerpu palēcienu nopļauju visus 3 priekšā esošos stabiņus tā, ka tie aš aizlido.

Nu ir vāks. Aizveru acis, nolieku galvu uz stūres un domāju – tūlīt, ka Instruktors mani patrieks tā labi tālu... Bet mans Instruktors jau nebūtu mans Instruktors, ja viss būtu kā parasti. Kamēr es tur izmisumā jau šņaukājos, viņš mierīgi izkāpj no auto, aiziet priekšā, salasa nogāztos mietiņus, sastutē tos vietā, noslauka skaidas no bampera un iesēžas atpakaļ auto. Domāju, eh ka tūlīt dabūšu... bet viņš tā mierīgi un līdzjūtīgi paskatās uz mani, pasmaida un saka: "Ko ta sēžam? Kautkas ir noticis? Mums vēl vairāk kā pusstunda laika, tā arī sēdēsim? Braucam, braucam!"

Viņa apbrīnojamais miers palēnām pielīp arī man un jau pēc brīža mēs stumdāmies pa iepriekšējā reizē apgūtajām figūrām. Visas sanāk tīri tā neko, vien garāža atpakaļgaitā kautkā īsti negrib padoties. Atkal un atkal lēnītēm mēģinu saprast pamata likumsakarības, līdz Instruktors nosaka: "Zinu jau zinu, ka tev visu vajag perfekti un lēnām, bet..." teikuma turpinājums lasāms viņa mētelīša mugurā, kas noplīvo aizejot pār placi godam nopelnītajā pīppauzē. Turpinu cīnīties savā nodabā ar to nelaimīgo garāžu un pie sevis domāju – kā man ir paveicies ar Instruktoru !!!