Lūk tieši tāda sejas izteiksme man bija pēc ceturtās braukšanas. Bet par visu pēc kārtas. Rīts skaists un jauks bez gala. Bailes no braukšanas jau sāk mazināties. Brīžiem pat varētu teikt, ka tā lieta sāk patikt. Arī Instruktoram šķiet, ka garastāvoklis labs. Iesēžos mašīnā un ar smaidu līdz ausīm šķelmīgi prasu: "Nu? Ko mēs šodien darīsim?" Un še tev. Instruktors nav uz mutes kritis. Viņš smīnēdams ietur pauzi un tā lēnām un izteiksmīgi atbild: "Brauksim mīļā, brauksim!" Tā nu mēs kārtīgas smieklu šalts pavadībā dodamies ielās.

Pēc iepriekšējās reizes, kad piedzīvoju tādu kā kritienu atpakaļ, šodien atkal viss šķiet kārtībā. Braukšanas prasmes atkal ir atgriezušās. Visu jau it kā zinu un daru, tikai tā bailīgi joprojām. Lielākā problēma ir tā, ka es nejūtos kā pilntiesīgs satiksmes dalībnieks un baidos no manevriem - liekas, ka mani jau neviens neņems par pilnu un nerēķināsies. Bet tad mēģinu it kā paskatīties uz šo faktu no malas. Es taču pati pie stūres sēžot skatos apkārt un rēķinos ar citiem. Ja man akurāt brauc virsū, es taču bremzēju. Tātad arī pārējiem satiksmes dalībniekiem es esmu tikpat liela un pamanāma kā visi citi. (Man pie tam nebūt nav tā mazākā mācību mašīnīte, tieši otrādi.) Tā nu mēģinu pie šīs apziņas morāli piestrādāt. Lēnām, bet izdodas

Atkal virpuļojam pa Pārdaugavu. Nu jau manu sava Instruktora mācību metodes sakarības. Katrā braukšanā atbilstoši progresam parādās klāt lielākas ielas, sarežģītāki krustojumi un āķīgākas situācijas vai grūtākas izbraucamās trajektorijas. Ir sākusies dresūra. To, kas labi padodas, to nākas atkārtot retāk, bet to, kas nesanāk, dresējam. Ir Āgenskalnā viens pretīgs krustojums, kur jādod ceļš visiem un vēl jātaisa kreisais tā kā uz atpakaļu, brrrr - nu nevaru es ietrāpīt tajā šaurumā tā kā viņš grib. Tāpēc laikam tanī krustojumā nonāku katrā braukšanā.

Braucam, braucam kamēr jau labu brīdi jūtu, Instruktors vēro nevis ceļu, bet mani. Man jau kļūst interesanti, bet tad pēkšņi viņš tā domīgi saka: "Tāda smuka meitene. Baltā šallītē..." (pauze intrigai un tad turpina skaļi un skaidri) "A ko padomās tas kungs, kas blakus mašīnā brauc? Rokas uz stūres kā Šūmaheram - elkoņi gaisā... Elkoņus nolaid! Izliec savu smuko manikīru uz stūres tā lai visi redz. Estētiski ir jābrauc!!!" Tagad vienmēr kā sagribas elkoņus pacelt, tā atceros šito krāšņo komentāru. Tik forši viņam sanāca

Kā jau ierasts, braucam jau nez kuro reizi pa Bauskas ielu. Pēkšņi auto bremzē. Ei !!! Kas ir??? Ko es nepamanīju ??? Izrādās tur redz tantiņa uz gājēju pāreju tipina. Bāc ... tas tantuks kamēr tiks līdz gājēju pārejai, ne tikai es, bet vēl 3 mašīnas būs paspējušas aizbraukt. Dusmojos. Te nu Instuktoram nebija taisnība. Pēc 20 m viņš pēkšņi liecas man pie stūres un pīkšķina. Es atkal sastingstu - kas šoreiz? Nē nekas, izrādās viņam jāpamāj kautkādam tur korišam uz ietves. Nu bāc ... ne pārāk klusiņām zem deguna nokomentēju, ka apdzīvotā vietā skaņas signālu uzmanības pievēršanai izmantot nedrīkst, ja vien nav avārijas situācija.

Izskatās, ka to tik vien Instruktoram vajadzēja. Ak te viena lecīga un gudra, ja? Še tev! Jau nākamajā krustojumā lika nogriezties pa labi un ... Mūkusalas aplis, Salenieks un - esi sveicināta Krasta iela. Pie tam, ne jau pati Krastene, bet tas piedēklis, kas iet gar Lido. Visā garumā ... pilnīgs vājprāc. Tur tak katrai iebrauktuvei, kas nāk iekšā jādod ceļu. Pilnīgs vāks. Bakstos atkal, neko nemāku saskatīt. Beigās kautkā izmuļļājos cauri. Vēl jau jāiekļaujas Krastenes satiksmē!!! Mugura reāli slapja un visa pašapziņa atkal kaķim pie astes. Ausis kā tam nokareno ausu mincim bildē. Varonīgi izbraucu visu to gabalu cauri pa 11.novembra krastmalu, un veiksmīgi nokļuvu uz akmens tilta. Instruktors tik nomurmināja - nevajag jau tik ļoti baidīt tos smagos. Laikam pa tuvu smagajam gar degunu aizšmaucu garām

Instruktoram beigu beigās varen apmierināta sejas izteiksme, bet man secinājums - tev nebūs pamācīt Instruktoru. Taču svarīgākais ir tas, ka gan man, gan viņam ar humora izjūtu viss ir kārtībā. Mūsu braukšanas kļūst aizvien jautrākas. Sāku jau ilgoties pēc nākamās.