Mani joprojām naktīs nepamet murgi par ceļazīmēm un krustojumiem, taču tas jau neko nemaina. Kalendārs savā nodabā tik ripina uz priekšu datumus un atkal klāt ir kārtējā nedēļas nogale skolas solā. Tēma - ārējās apgaismes ierīces. Te nu ir atkal pilnīgā mežā. Galvenais ātri saprast vismaz kautkādas teorētiskās sakarības un nokārtot teorijas eksāmenus, kamēr tas viss nav aizmirsies. Kad ko slēgt, ko neslēgt, kādā komplektā un ko darīt, ja kautkas nedeg. Pilnīgs murgs. Lai gan dzīvē tas liekas pavisam vienkārši - saslēdz tā lai braucot kautko vari redzēt un nespīdini otram acīs - visa gudrība. Un, ja kautkas nedeg, saslēdz visu ko vari, lai tevi redz un neskrien virsū Neviens tak uz šosejas nenāks mērīt kādā attālumā no pretīm braucošā jūs pārslēdzāties uz tuvajiem uguņiem. Bet eksāmenā redz ir jautājums un jāzin, ka tie ir 150 m. Kautkā tomēr skolotājai izdodas mums to visu iemācīt, jo uzdevumus par šo tēmu pildu tā ka prieks.

Pēc noteikumiem, ja Jūs gadījumā uz ceļa tiekat apžilbināti, tad nemainot joslu samazinām ātrumu, ieslēdzam avārijas gaismas un apstājamies. Kad nu atkal varat kautko saskatīt, turpinām ceļu. Iedomājos šitādu gājienu, piemēram, uz Jūrmalenes trešajā joslā ... ui, kur labs bleķu kultenis sanāktu šitādu gājienu nostrādājot. Čupa ar sadauzītiem autiņiem un galvenā loma Degpunkta sižetā garantēta. Labi, ja nevajadzēs vēl katafalka pakalpojumus.

Mūsdienu jaunatne gan ir galīgi neapzinīga un vecums laikam nenāk viens. Man ir piemeties absolūtais teicamnieces sindroms. Nekādi nevaru saprast kā tādu svarīgu lietu, kā CSN teoriju vispār var bastot, bet izrādās var. Un jaunatne basto uz nebēdu. Pierakstīšanās lapā izskatās, ka man un varbūt vēl pāris cilvēkiem ir 100% apmeklējums. Dažiem labiem grupā es vispār vēl gadus 10 tiesības nedotu un ceru, ka uz ielas nekad nesatikšu. Ienāku reiz klasē un skatos - no mugurpuses visi tik smuki sēž galvas noliekuši pār galdiem, ka nodomāju- laikam mācās. Lai nokļūtu savā vietā, man jāizmet līkums pa klases priekšu. Bet kāds velns mani dīdīja paskatīties uz to visu no klases priekšas. Mācās viņi - visi "sēž" telefonos ... Es kad parakstīju līgumu par mācībām autoskolā, apņēmos tos 2 mēnešus šķirties no savām brīvdienām un visu pārējo pakārtoju mācībām. Izskatās, ka mans apzinīgums ir kautkas no arheoloģisko izrakumu tēmas un mani vecāki mani ir nepareizi uzaudzinājuši. Tagad citi laiki, citi tikumi. Taču, kad jāraksta kārtējais kontroldarbs, mana centība tomēr atmaksājas.

Atkal biļetītes ar 11 jautājumiem. Ņemam pa biļetītei un atbildam. Tā turpinām, kamēr ir trīs biļetītes atbildētas bez kļūdām. Šoreiz man tik gludi kā pirmajā reizē neiet, jo izrādās kontroldarba tēma ir plašāka nekā skolotāja bija solījusi. Nav tikai ceļazīmes vien, bet ir klāt arī tās tēmas, ko bijām tik tikko mācījušies. Nu un tā kā uzdevumus par šīm tēmām vēl nebiju skatījusi vispār, tad divās biļetītēs ielaižu pa vienai kļūdai un kontroldarbs tiek ieskaitīts tikai tad, kad esmu atbildējusi 5 biļetes.

Tas gan nav šķērslis tam, ka atkal kontroldarbu pabeidzu pirmā un otrā dienā paskatoties pierakstīšanas lapā sāku skaļi smieties. Zaļie punktiņi, kas apliecina, ka kontroldarbs uzrakstīts, atkal ir tikai pie mana un Karīnas vārda. Kundzītes gados iekabina jaunatnei pa pilnu programmu. Puse no grupas pat vēl pirmo kontroldarbu nav uzrakstījuši.

Taču teicamnieces sindroms dara savu. Nākamnedēļ skolas gala eksāmens. 30 jautājumi un drīkst būt 1 kļūda. Jautājumi tikai un vienīgi no tematisko uzdevumu grāmatām, bet ... ne tikai no jaunākās. Var gadīties jautājumi arī no visām visām vecajām grāmatām. Un tas rada papildus stresu. Tā kā priekš mācīšanās ir tikai 4 vakari, jo viens vakars ir aizņemts, tad lielā uzdevumu grāmata tiek sadalīta 4 daļās un tas nozīmē, ka katru vakaru jāizņem cauri 50 lapas ar tematiskajiem uzdevumiem. Nekādas atkāpes netiek pieļautas un mājās visi vakari paiet diskusijās par CSN. Pēc šitās nedēļas vīram liekas, ka viņš vēlreiz ir gājis autoskolā. Nu bet tā kā CSN tomēr ir tāda saimniecībā noderīga tēma, viņš arī baigi apvainojies nav, tikai klusībā droši vien tur īkšķus, lai nokārtoju to skolas eksāmenu ar pirmo reizi, jo vēl vienu tādu nedēļu viņš droši vien nepārdzīvos.