Jau trešā braukšana, bet joprojām negulēta un murgu pilna nakts. Viss iekšā griežas un naktī neko citu kā ceļazīmes un krustojumus sapņos neredzu. Visu rītu pa darbu bakstos un strādātājs tikpat nekāds neesmu. It kā jau nebūtu vairs no kā baidīties, bet trīcu kā apšu lapa.

Un trīceklis nav par velti. Šoreiz it kā jau braucu, it kā jau visu zinu, bet salaižu daudz kļūdu un sastrādāju kaudzi muļķību - vairāk kā pirmajās 2 reizēs kopā. To trajektorija ne tā, to pa ilgu stāvu un domāju. Zīmes pēkšņi vairs neredzu un nerunāsim nemaz par pārliecību. Instruktors ar laikam nesaprot, kas ar mani notiek, jo visu laiku bubina un aizrāda. Nekas viņam nepatīk. Pilnīgi vai raudiens nāk - dura es esmu. Nekas man nesanāk, neko es nemāku un par visu visvairāk gribas izkāpt un visam atmest ar roku. Te mans instruktors laikam pamana, ka pietiek tikai rāt un pamācīt - un kā par brīnumu, izrādās māk arī paslavēt, nomierināt un pat jokot. Laikam sākam viens otru labāk iepazīt.

Pēķšņi, izbraucot vienu visai sarežģītu krustojumu, mašīnā kapa klusums. Es ar pārbiedētu sejas izteiksmi trīcošā balstiņā prasu: "Ko es atkal izdarīju nepareizi?". Instruktors nokrekšķinās un tā negribīgi nosaka: "Nu ja man nav ko teikt, tad man nav ko teikt." Gandrīz vai pats neticēdams, ka es to krustojumu izbraucu gandrīz vai perfekti. Tātad nav tik traki ar mani tomēr. Tā mēs virpuļojam atkal pa Ziepniekkalnu kamēr nonākam pie A/S "Dzintars". Kautkur netālu no tās ir viens tāds plats un vientuļš ielas posms, kurā no 15 mašīnām pārpratuma pēc kādas pāris varbūt netīšām ietrāpās, kas nav mācībnieki. Tie, kas ar parastajām kārbām, tie te mācās uzsākt un apstāties - respektīvi - vispār braukt. Es, kas ar automātu (laikam liels retums) tur sajutos kā profiņš uz pārējo fona

Instruktors noliek mani pie ceļa malas un saka: "Hm, nedomāju, ka jau tik drīz ķersimies pie uzdevumiem, bet pietiks tev tāpat vien vizināties." Viņš paņem savu mapīti un sākas teorijas daļa par tēmu - apgriešanās braukšanai pretējā virzienā. Izrunājam dažādus krustojumus un variācijas. Ar mobilo pabraukājam pa mapīti un varam jau sākt teoriju izpildīt praksē. Tā kā braucu labāk par tiem, kas ar parastajām kārbām tur mīcās, tad es viņus tur krustojumos baidu Atceros pati savas pirmās reizes un pilnībā saprotu izbiedētās sejas izteiksmes, kad pēkšņi krustojumā satieku kādu citu. Pirmās pāris reizes kautkā izmuļļāju to apgriešanos, bet tad jau laikam saprotu kas un kā, bet apgriežoties pretējā virzienā taisni ietrāpīt savā joslā tomēr neizdodas. Streipuļoju kā piedzēries zirgs. Instruktors man saka: "Brauksim tikmēr kamēr ne tikai tehniski, bet arī estētiski būs. Jābrauc ir smuki."

Pēkšņi vienā apgriešanās piegājienā krustojumš iesprūstu - viens cits pārbijies mācībnieks (laikam pirmā reize) pēkšņi iebāž degunu krustojumā un aizšķērso manu trajektoriju. Nu ko - es pa bremzēm - abi tagad stāvam kā āži uz laipiņas. Redzu, ka otrā mašīnā instruktors lasa morāli un tam meitēnam acis kļūst aizvien lielākas. Mēs ar savējo mierīgi nosecinām, ka vainīgi ir viņi - viņi izbāzās uz galvenās ielas nedodot man ceļu. Taču no tā jau nekas labāks nepaliek, izgriezt un kautkur aizbraukt nevaram neviens ne otrs Tas meitēns ir tā sastindzis, ka atkusīs droši vien pret pavasari un atpakaļgaitu no viņas sagaidīt ir nereāli. Tā kā es it kā braucu labāk, tad atpakaļ visticamāk jāpadod man. Šausmas - pirmo reizi mūžā ķebļakāja (ātrumkoķis) jāieliek R (atpakaļgaitā). Neko darīt - pāris metrus taisni uz atpakaļu jau kautkā nobraucu. No situācijas taču ar godu jātiek prom.

Līdz ar to kārtējai braukšanas reizei piedzīvojumu un adrenalīna deva izsmelta. Sestdien atkal kontroldarbs - par visām ceļazīmēm, tā kā jādodas zubrīties.