Jump to content

Dainite's Blog

  • ieraksti
    27
  • komentāri
    38
  • skatījumi
    729104

Mūsu pirmā tikšanās ...


Dainite

1074 skatījumi

 Dalīties

Ak tu tētīt ! Tā nedēļa tak paskrēja tā, ka pat acis pamirkšķināt nepaspēju. Nakti pirms tikšanās ar savu potenciālo instruktoru pavadīju grozoties pa gultu. Kāda tur gulēšana? Sapņos joprojām rādās vienas vienīgas ceļazīmes un krustojumi. Nomodā apmēram tas pats. Ar vienu vārdu sakot - vairāk sev atgādinu galertu, kas trīc uz šķivja nekā sakarīgu un cilvēcisku būtni. Bet laikrādis ir nepielūdzams un 11:00 tuvojas.

Jau minūtes piecpadsmit pirms norunātā laika stāvu pie Uzvaras pieminekļa un jūtos trakāk nekā savos 16, kad gāju uz randiņiem. Rokas un kājas atgādina pusvārītus makaronus un vēderā šķiet brokastis kautko nevar sadalīt ar vakariņām - viss griežas un met kūleņus. Sirds šķiet atrodas visur, tikai ne tur, kur jābūt.

Un tad pēkšņi pie apvāršņa ieraugu - brauc mana Honda. Zilgani pelēka, tā paaudze, kas nav vecāka par 2002.gadu, samērā tīra un galvenais - ar baigo M burtu uz jumta :) Pie stūres kundzīte krietni vecāka par mani un tik smuki atbrauc un noparkojas, ka man ap dūšu paliek vēl bailīgāk. Beidzot no mašīnas izraušas arī viņš - mans potenciālais instruktors. Neliela auguma, vidējas miesasbūves kungs gados (absolūti nenosakāmos), bet galva sirma, tā kā gadi padaudz. Taču labi kopts, zolīds un sasmaržojies kā tikko no parfimērijas bodes. Nāk tā lēnām man dažus soļus pretī un pilnīgi jūtu kā ar savu skatienu mani novērtē - nu? kas tad mums te ir? Pilnīgi ar muguras smadzenēm sajutu. Nu - tālāk seko iepazīšanās utt. vārds pa vārdam un viņš aiziet uzsist klaču ar blakus mašīnu instruktoriem. Tur viņu ka biezs - ligzda laikam :) Kundzīte, kas no auto izkāpa ir Ļuda un mācās jau vairākus mēnešus paraleli pie diviem instruktoriem un šo nu ņemas slavēt. Man jau tā kā paliek drusku labāk ap sirdi. Tikmēr atgriežas pats instruktora kungs un vēlreiz kritiski nopētījis mani prasa: "Ko ar mašīnu dara zini? Pieredze ir?" Nu es tā kā stostoties saku, ka teorētiski jau tā kā zinu un praktiski drusku jau esmu braukusi, bet ne pa Rīgu un vispār tas bija sen ...

Tad seko kroņa frāze: "Ļudočka - uz kurieni tev vajadzēja?"

Ļudočka mierīgi atbild: "Uz Pļavniekiem."

Instruktors tā viltīgi pasmaida un saka: "Nu tad braucam uz Pļavniekiem!"

Man no šausmām iedomājoties, kur esam mēs un kur atrodas Pļavnieki acis ieplešas pavisam lielas, mugura nosvīst un klabošiem zobiem spēju vien stulbi izdvest: "Es???"

Viņš mierīgi atbild: "Nu bet ne jau es!" un iesēžas auto varen apmierināts kā runcis uz mūrīša.

Tanī pus minūtē ko pavadīju novelkot jaku un tiekot līdz vadītāja benķim mēģināju izmisīgi atsaukt atmiņā visu ko biju līdz šim dzirdējusi par sēdekli, spoguļiem un visu pārējo. Biju jau gandrīz tikusi sava "sagatvošanās" procesa vidū, kad pēkšņi atskan: "Stop!". Es pārbijusies sastingstu un vārgā balstiņā jautāju, ko esmu izdarījusi nepareizi, a viņš sāk smieties: "Mēs taču neuzpīpējām !". Fū ... kāds atvieglojums. Pirmais ledus ir salauzts. Ar otro piegājienu iesēžoties pie stūres es jau jūtos nedaudz labāk.

Tanī dienā pievārēju jau Vienības gatvi un Salu tiltu. Kā es uz Krasta ielas nokļuvu no pirmās joslas līdz trešajai to es neatceros, jo piefiksēju tikai, ka esam jau uz Dienvidu tilta un vēlāk, ka jau rullēju pa Pļavnieku jauno apli aiz Depo. Ļudočku mēs aizvedām mājās veiksmīgi. Pēc tam gan es saņēmu nelielu lekciju par to kā pareizi jātur un jāgroza stūre un tad jau mēs rullējām atpakaļ. Atkal Dienvidu tilts, Bauskas iela visā garumā un turpat jau klāt bija mīļais Āgenskalns un Uzvaras piemineklis.

Beigu beigās kautkā biju veikusi varonīgu apli pa Rīgas karstākajiem satiksmes punktiem. Dažubrīdi braucu es, dažu brīdi tikai stūrēju es un dažu brīdi šķiet vispār neko nedarīju es. Paldies Instruktoram un otrajiem pedāļiem :) Taču rezultāts ir. Manas pirmās bailes no Rīgas briesmīgās satiksmes nu ir kā ar roku atņemtas. Instruktors un mašīna ir iepazīti - nu atliek tikai sākt mācīties braukt. Sarunājam, ka turpmāk mūsu randiņi būs reizi nedēļā un mana pirmā braukšana ir beigusies. Tā pusotra stunda paskrien ļoti ātri, bet patiesībā ir tieši tik cik viens tāds zaļš gurķis var normāli noturēt uzmanību, jo ticiet man - tas nav viegli. Vismaz ja tam pieiet tik nopietni kā es to daru.

  • Upvote 3
 Dalīties

0 komentāri


Ieteiktie komentāri

Nav neviena komentāra, ko parādīt

Pievienoties diskusijai

Jūs komentēsiet kā Viesis. Ja Jums ir profils šajā vietnē, piesakieties, lai atstātu ierakstu no sava profila.
Piezīme: Lai ieraksts būtu redzams, tam būs nepieciešams moderātora apstiprinājums.

Viesis
Komentēt...

×   Pasted as rich text.   Restore formatting

  Only 75 emoji are allowed.

×   Your link has been automatically embedded.   Display as a link instead

×   Tavs iepriekš rakstītais teksts ir atjaunots.   Dzēst saturu

×   You cannot paste images directly. Upload or insert images from URL.

×
×
  • Pievienot...