Pienācis tas svarīgais brīdis izvēlēties instruktoru. Sēžu un blenžu savā skolas izsniegtajā lapiņā ar instruktoriem - pilnīgi nekādu emociju. Pieci uzvārdi - un neviens neizsaka pilnīgi neko. Labi - no pieciem divus izmetam - māca tikai krievu valodā un tas nerullē. Tātad pāri paliek:

1.Pretendents - māca Latviski - auto ir Volkswagen Golf

2.Pretendents - māca latviski/krieviski - auto ir Honda CRV

3.Pretendents - māca latviski - auto ir Audi A4

Mēģinājums caur pazīstamiem izdabūt kautkādu info par šiem instruktoriem izgāžas pilnībā. Gatavā katastrofa. Esmu salasījusies internetā un saklausījusies neskaitāmu gudreļu padomus par to cik svarīgs ir labs un pareizais instruktors. Neatliek nekas cits kā meklēt pa internetu i bildes, i atsauksmes. Tante Google - PALĪGĀ !!!

Rokos jau vairākas dienas. Par Pretendentu Nr.3 uz mana instruktora godpilno nosaukumu nevaru atrast itin neko - tātad, laikam nekā no viņa arī nav. Sekmība CSDD statistikā viduvēja tāpat kā visiem pārējiem un tā kā auto man arī tomēr ir svarīgs, tad nafig - Audi A 4 nerullē.

Pretendents Nr.1 - lai arī viņam par labu runā tas, ka CSDD uz ļoti līdzīga autiņa jākārto eksāmens, tas, ka par viņu vairākās vietās atrodu atsauksmes, ka pavirši pieiet darbam un velk laiku nesūtot uz eksāmenu, lai tik vairāk samaksātu, galīgi nerunā viņam par labu. Ja vajadzēs, pirms paša eksāmena gan jau kautkur izraušu Golfu ar ko pamēģināt gabarītus. Instruktors ar ne pārāk labu slavu man nav vajadzīgs - un bildē arī viņš man pārāk lielas simpātijas neizraisa.

Nonāku pie Pretendenta Nr.2. Jau kuro dienu aplūkoju viņa foto internetā un kautkas man viņā tomēr patīk. Iespējams tas nedaudz šķelmīgais smaidiņš, tapēc domās atkal un atkal atgriežos pie viņa. Informācija par sekmību gan visai skopa. Maz viņam tie kursanti, un nolikušo skaits arī nav pārāk liels, taču, kad palasu un painteresējos, kas un kā patiesībā ir ar tiem eksāmeniem, kļūst skaidrs, ka šitā statistika nav nekāds rādītājs. Mašīna ar viņam lielākā no iespējamajām, ko vispār piedāvā kā mācībnieku. Un beigu beigās - ja nepatīk, var taču nomainīt. Netaisos taču ar viņu precēties, tikai gribu, lai iemāca braukt.

Staigāju telefonam apkārt pus dienu, līdz beidzot saņemos piezvanīt:

Es: LLLabdien.

Viņš: Labdien (tādā drošā un patīkami nostādītā pieredzējuša vīrieša balsī).

Es: Te Jūs traucē viena potenciāla kursante - es labprāt kopā ar Jums iemācītos braukt.

Viņš: (Laikam samulsis no tāda teksta, jo pāris sekundes ir pauze) Nu tas ir labi, man prieks par to. Kad braucam? Rīt?

Es: (Tagad panika ir man) Nē, nē rīt gan vēl nē, nevarēšu paspēt izbrīvēt laiku (pirmās muļķības, kas ienāca prātā).

Viņš: Labi, tad nākamnedēļ - tiekamies pie Uzvaras pieminekļa. Honda ir zilpelēkā krāsā. Uz tikšanos.

Es: Labi, paldies - uz tikšanos.

Labu brīdi vēl stāvu sastingusi, jo saprotu, ka tūlīt, nu tas ir nākamnedēļ, būs jāsēžas pie stūres. Jopcik bumbiņ .... nu gan ir ziepes. Atceros kā pēdējo reiz, kad vasarā mēģināju braukt ar savu autiņu pa Katlakalnu, vīru gandrīz ķēra sirdstrieka, kad es mēģināju māsas sētas vārtiņos ietrāpīt. Par braukšanu to nevarēja nosaukt - es lēnām zagos ... Vīra pamācībām un teiktajam jau var arī neklausīt un pasūtīt 3 mājas tālāk, bet instruktoram ta runāt pretī nevarēs - būs jādara ko liek. Oi kā man ir bail, neaprakstāmi. Naktīs murgos redzu vienas vienīgas ceļazīmes.