Jump to content

Dainite's Blog

  • ieraksti
    27
  • komentāri
    38
  • skatījums
    713 031

Par šo blogu

Viss par un ap auto

Entries in this blog

 

Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas ...

Ceļa zīmes nu ir gandrīz pievārētas. Visus tos sīkumus atcerēties laikam spēj tikai enciklopēdijas cienīga atmiņa. Par štruntīgu galvu es gan laikam sūdzēties nevaru, bet šķiet, ka arī man pēc kāda laiciņa puse šīs informācijas būs jau labi kaut kur noarhivēta. Bet pat tik sausā lietā kā ceļazīmes gadās jautri brīži. Labākais atradums CSNoteikumos, kas klasē izraisīja vispārēju jautrību ir 326. zīme "Apstāties aizliegts" - nu tas zili sarkanais rimbulis ar krustu - tas taču nosaka, ka apstāties pat nevar, kur nu vēl stāvēt un tad, kā jau ierasts, pasniedzējai seko neliela pauze... bet... ir izņēmumi. Pie šīs frāzes mēs vienmēr uzjautrinamies. Izņēmumi tur ir uz sabiedrisko transportu, invalīdiem, taksometriem - tas viss būtu ok. Bet kroņa teksts ir šāds izņēmums: 326. zīmes darbības zonā atļauta - "dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu, kas nav paredzēti cilvēka patēriņam, iekraušana transportlīdzekļos". Tātad ja tušonka domāta kaķiem, tad izkraut drīkst, bet ja cilvēkiem, tad nedrīkst? Pēc šitāda punkta bija jātaisa starpbrīdis Kurš nelietis ir izdomājis tik daudz variantus dzelzceļa pārbrauktuves šķēršošanas noteikumiem??? Veseli 5!!! Ja nu gadīsies pakļūt zem vilciena, vai tiešām nebūs vienalga, kurš pēc numura bija tas variants, ko pārkāpa??? Vēl labāk. Ja pie stāvvietas (zilais kantainais P burts) ir papildzīme, ka auto stāvvietā jānovieto ar, piemēram" dibengalu uz iekšu, tad tā arī jādara. Nekādā gadījumā nevajag to laist gar ausīm, jo vismaz Rīgā Pašvaldības policija mēdzot apciemot īpaši bezmaksas stāvvietas un sodīt par zīmju neievērošanu. Auto nav novietots tā kā zīmē paredzēts un punkc. Sods - 20 Ls. Un re - maksas stāvvieta gatava Viena no jaunākajām lietām CSN ir bildītē redzmais 939. ceļa apzīmējums. Tas nebrīdina ne par to, ka josla beidzas, ne arī par to, ka būs līkums vai sānvējs. Kas tik nav dzirdēts par šo apzīmējumu. Tas patiesībā informē par to, ka tuvojas nepārtrauktā līnija, kas sadalīs pretīm braucošas plūsmas. Nu, piemēram, lai jūs apdzenot ātrāk atgrieztos savā joslā un neblandītos pārāk ilgi pa pretējo joslu. Tallinas šosejai patiesībā nav nekāda pusotra josla, bet gan asfaltēta nomale. Pēc noteikumiem, ja divvirzienu ceļam ar 2 braukšanas joslām ir asfaltēta nomale, pa to ir atļauts īslaicīgi braukt, lai palaistu garām ātrāk braucošus transportlīdzekļus. Baltajam ovālajam rimbulim ar burtiem LV uz pakaļgala autiņam nav jābūt uzlīmētam ja braukājam pa ES dalībvalstīm ar norunu, ja ir jaunā numurzīme ar ES karodziņu. Ja vecā numurzīme, vai ja braucam ārpus ES, tad gan jālīmē to rimbuli virsū. Tādas lūk jaunākās ziņas no CSN džungļiem. Nākamreiz atkal kontroldarbs - par visām ceļa zīmēm.

Dainite

Dainite

 

Braukšanas eksāmens CSDD

Tā lielā diena beidzot ir klāt. Varbūt priekš kāda liksies, ka aprakstu pārāk sīki, bet varbūt kādam tas tieši noder, jo pirms pati nokļuvu tur - neviens nespēja pastāstīt, kā tad tas viss īsti notiek. CSDD mājaslapā info sausa un nekāda. Ļipiņa trīc tā, ka neesmu gulējusi jau 2 naktis. Vīram tas viss ir tik tālu līdz kaklam, ka viņa vienīgās cerības ir, ka nokārtošu ar pirmo un šitas murgs reiz beigsies. Uz CSDD dodamies ar savu auto, bet kā jau ierasts – ja man braukšana – tad snieg uz pilnu klapi. Visu nakti briesmīgi snidzis un ielas ir murgainas. Tāpēc ideja braukt līdz CSDD pašai, tiek atmesta jau pie garāžas. Un labi vien ir – pa ceļam laikam satiekam visus iespējamos idiotus, kam ir tiesības. Es jau būtu pamatīgā stresā vien nokļūstot līdz CSDD. Līdzjutēju komanda tiek atstāta dzerot kafiju un uz galveno CSDD ēku dodos viena. Es to varu izdarīt pati! Apņemšanās zvērīga. Lejā atkal paņemam numuriņu un dāmai kabīnītē turpat, kur taisa tiesības atrādu visus papīrus, ka vispār varu kārtot braukšanu. Viss kārtībā. Dodos augšā pēc norādēm "Braukšanas eksāmens".  Atkal ņemu numuriņu , atkal dāmai parādu visus dokumentus  un beidzot saņemu apstiprinājumu, ka jāgaida uz tablo savu numuru un tad jau viss notiks. Gaidu... no bailēm pilnīgi stīva. Par cik esmu laicīgi bez gala, tad gaidot jau esmu ieņēmusi tādu kā samierināšanās sajūtu – ko liks, to darīšu un viss. Beidzot – dzin dzin – mans numurs uz tablo. Ieeju norādītajā skabūzītī. Tur priekšā vīrietis. Kā vēlāk izlasu uz protokola – vārdā Edgars. Vārds smuks - kā ar vīrieti - nav ne jausmas. Brīnos par tiem komentāriem internetā, kas pamanījuši pat to, ka viņam bijušas netīras ausis. Es labi, ja pamanīju, ka gara auguma, tumši mati un viss melnā. Viņiem visiem eksaminatoriem vienādas melni oranžas fufaikas. Viss. Viņš man tagad varētu nākt uz ielas pretī – nepazītu. Nav brīnums, ka sūdzas par izgāšanu eksāmenā, ja nevis koncentrējas braukšanai, bet ausis pēta!!! Edgars atkal pārbauda manus papīrus   (jau kuro reizi) un laikam vēl šo to, jo neko īsti man neprasīja – laikam gribēja tik paskatīties uz mani. Tad saka - uzgaidiet lūdzu ārpusē. Tik vien paspēju kā sastūķēt papīrus somiņā, kad viņš jau nāk un saka - ejam. Domās pārmetu krustu un rikšoju pakaļ. Pa dienesta izeju nonākam pagalmā, kur rindā jau stāv smukās pelēki zaļās mašīnītes. Pieejam vienai klāt un kāpjam tik iekšā. Edgars laipni paziņo, lai iekārtojos un sagatavojos braukšanai. Nu es ar mierīgi visu, ko zinu, izdaru, ko nezinu, pajautāju. Viņš laipni atbild uz jautājumu, kur īsti ir logu mazgātājs, jo tas šodien būs vajadzīgs bieži. Rīga ir pusizkusušas sniega pļuras pilna. Rūcinam un braucam. Mierīgi drīkstu aizbraukt līdz placim, it kā nevērtējot. Lai gan man šķiet, ka reāli vērtējums par braucēju dzimst tieši šajā laikā. Piebraucam pie placīša, kas pretī CSDD galvenajām durvīm, tik no otras puses. Placī braucot iekšā Edgars saka – jūs drīkstat izmēģināt 1 figūru pēc izvēles. Nu protams izvēlos parkoties paralēli ietvei. Tajā brīdī jau zinu, ka otra figūra man izlozē izkritusi – kases aparāts. Tepat pirmajā figūrā, lai tad arī braucot tik iekšā. Viņš mierīgi sēž blakām un tēlo, ka kaut ko papīros rokas. Es tikmēr mierīgi griežu figūrā iekšā. Izmēģinājums taču. Nu pilnībā iegriezt ar pirmo neizdodas un, lai būtu pilna pārliecība, ka spogulim pat stūrītis nav laukā, nedaudz uz priekšu iegriežu vēl degunu. Turu bremzi, pētu stūrus – vai tiešām ir visi stūri iekšā. Edgars paceļ galvu – nododam figūru? Nu labi, nododam – parkings un rocene. Edgars paskatās apkārt – labi, braucam ārā. Tiklīdz man deguns ir droši ārā no figūras, viņš saka – figūra ieskaitīta. Piebrauc, lūdzu, tur pie tā stabiņa. Piebraucu ar. Par cik Golfiņš šaurs, pat roka nebija līdz galam jāizstiepj. Ieskaitīts. Lai izbrauktu no tā šaurā placīša, principā ir jāizpilda trešā figūra – apgriešanās ierobežotā vietā, neko nenogāžot. Fū – darīts. Esam laukā no plača un braucam pa kreisi uz to nejauko krustojumu ar stop zīmi pie 10. tramīša sliedēm pie bijušās Debesmannas. Pārmaiņas pēc šeit pa labi, pāri A7 ceļam, un pa kreisi uz Mūkusalas apli. Izgriežoties uz Mūkusalas ielas pretī CSDD apskatēm ir 70 km/h zīme, bet tā kā neviena aiz muguras nav, lēnām ieskrienos nevis minu grīdā. Atskan aizrādījums - lūdzu ievērot ātrumu un nekavēt satiksmi. Kā teiksi – spiežu grīdā un turpmāk ļoti cītīgi ievēroju ātrumus. Braucu uz Mūkusalas apli un... atskan jau reiz šausmas iedvesušie vārdi – tālāk pēc zīmēm brauksim Daugavpils virzienā. O gospoģi!!! Krastene!!! Mana vājākā vieta!!! Nu neko – kas būs, būs. Ceļu jau zinu no galvas. Grūtākais tikt godam virsū uz Krastenes. Esmu jau lejā, ieskrienos - bāc!!! No kurienes tas dzeltenais autobuss izlīda?!?!? Un maita tieši tad, kad man jālien ārā. Metu pa bremzēm. Gandrīz apstājos ieskriešanās joslas galā un, lai labotu situāciju, varonīgi uzreiz aiz autobusa spiežu grīdā, lai pārliecinoši (cik nu vien varu) izlidotu uz Krastenes. Fū... darīts. Tā kā nav ne jausmas, kas būs tālāk, pie pirmās iespējas ieņemu vidējo rindu. Pa vienai joslai nomainīt ir vieglāk, nekā divas uzreiz. Pabraucot garām Molam, dzirdu, ka jāapgriežas braukšanai pretējā virzienā. Joslu nomainu viegli, bet griežoties riņķī - tāda plūsma, ka adatu nav kur nomest, bet man jātiek iekšā. Noskatu vienu šķirbu un gandrīz vai aizmiegusi acis minu grīdā un lecu iekšā. Tīšuprāt jau virsū neviens nebrauks. Izdevās. Tīrā veiksme. Pie pirmās iespējas veikli ieņemu vidējo rindu – katram gadījumam. Pabraucot zem Salu tilta, saņemu uzdevumu nogriezties pa labi – Maskavas forštate. Taču par laimi tik vien kā vēlreiz pa labi un virsū Salu tiltam, lai dotos atpakaļ uz Pārdaugavu. Pie nobraukšanas uz Mūkusalas apli izvēlos joslu mainīt starp bedrēm un smuki pārbraucu pāri nepārtrauktajai līnijai. Bet to Edgars nepieraksta. Laikam virtuoza izvairīšanās no bedrēm vinnē attiecībā pret nepārtrauktās līnijas šķērsošanu. Un izvairīšanos no bedrēm es esmu labi apguvusi  Par to mans Instruktors ir parūpējies. Caur Mūkusalas apli, gar Rīga Plaza augšā uz tiltiņa pāri Ulmaņa gatvei, pa labi pāri 10. tramīša sliedēm uz Valdeķu ielas pusi, tad atkal pa kreisi (vienvirziena ieliņa... un kreisais pagrieziens ) un esam atkal uz Mūkusalas ielas pie CSDD. Tad pa labi pa Bauskas ielu atpakaļ uz CSDD. Iebraucot pagalmā Edgars saka, noliec lūdzu mašīnu turpat, kur bija – ar aizmuguri pret kupenu. Še tev - kārtējā figūra . Labi, ka vīrs Alfas stāvvietā nesen iedzina mani atmuguriski starp tiem 2 autiņiem. Tāpēc tagad tā lēnām, bet smuki nolieku auto, kur paņēmu. Viss – mans eksāmens ir beidzies. Elpu aizturējusi gaidu slēdzienu. Edgars ievelk elpu un saka – ātrumu jātur atļauto, jo satiksmi kavēt nav labi, bet eksāmenu Jūs esat nokārtojusi! Ak Dievs – šito laimi un sajūsmu. Gandrīz vai gribējās krist nabaga eksaminatoram ap kaklu. Bet no tādas idejas nosarkusi, tik pateicu paldies un palūdzu atļauju nofotografēt auto. Kāpēc nē? Un mans dienas varonis pazūd CSDD dienesta ieejā. Palieku pagalmā viena. Nezinu pat ko darīt vispirms - lēkt gaisā vai spiegt. Veikli jožu pie savas līdzjutēju komandas pēc apsveikumiem. Jau pēc īsa brīža man rokās ir pavisam svaigas jaunās ES parauga tiesības un no mūsu auto aizmugures svinīgi tiek noplēsts M burts.

Dainite

Dainite

 

The End ...

Kā jebkura daudzsēriju ziepju opera, arī šis seriāls par manām tiesībām beidzot ir noslēdzies. Pie tam jāsaka - ļoti veiksmīgi. Visiem, kas cītīgi sekoja līdz un turēja par mani īkšķus vēlos teikt milzīgu paldies. Tomēr noslēgumā vēl apkopošu šādus tādus faktus un domugraudus par visu šo. Ir milzīga atšķirība vai tiesības liek 18 gados par senču naudu pilnīgi bez nekādas dzīves pieredzes, motivācijas un saprašanas kāpēc tu to dari, vai arī to dara 35 gados, ar konkrētu mērķi un motivāciju, priekš sevis un ar pamatīgu pieredzi un zināšanām gan par auto, gan par dzīvi kopumā. Teoriju var apgūt gandrīz jebkurš, ir tikai jāmācās, savukārt braukšanai gan ir ļoti svarīgs instruktors un tas, kā viņš savu darbu veic. Ja gadīsies tāds, kam pašam viss ir pilnīgi po, tad nevar gaidīt, ka pēc viņa mācīšanas kaut kas labāks būs galā no skolnieka. Tāpēc nevajag baidīties mainīt instruktoru, ja nepatīk. Pie tam momentā. Es laikam varu justies laimīga, ka mana intuīcija uzreiz izvēlējās tik labu instruktoru. Varbūt kādam citam viņš nepatiktu, jo cilvēki ir dažādi, bet man viņš ļoti patika un savas braukšanas nodarbības vēl ilgi atcerēšos ar smaidu. Kāds pēc tam jaunais šoferis būs uz ielas, tas atkarīgs no cilvēka paša. Labs instruktors var tikai kaut ko mēģināt glābt. Ja jauneklis nekad pa priekšu pa durvīm nav palaidis dāmu, tad neceriet, ka viņš pie stūres esot kādu kaut kur palaidīs. Un, ja kāda dāma ir blonda pēc būtības, tad pie stūres tāpēc viņa nekļūs labāka. Kopumā par tiesībām varu pateikt to, ka autoskolā iestājos 2012. gada 8. oktobrī un braukšanas eksāmenu nokārtoju 11. februārī. Neko nesasteidzot un arī neko nevelkot garumā pa 4 mēnešiem tiku līdz tiesībām. Naudas ziņā tas kopā bija 310,44 Ls, bet jāņem vērā, ka man bija šādas tādas atlaides un medicīna, kā arī baltās tiesības man arī jau bija. Taču tas ir pierādījums, ka zem 300 Ls šobrīd pie tiesībām tikt nav īsti reāli, jo es visu darīju tik taupīgi un ekonomiski cik vien iespējams. Kopumā man patika. Ja pirms gada man kāds būtu teicis, ka man būs tiesības un es nevarēšu vien sagaidīt, kad tikšu pie stūres, tad es būtu teikusi, ka tam cilvēkam kaut kas nav ar galvu kārtībā. Lai cik ļoti man patīk auto, ar stūrēšanu es visu laiku biju uz Jūs. Taču nu viss ir mainījies. Un milzīgu paldies par to es vēlos pateikt savam Instruktoram ar kura palīdzību es tiku vaļā no visām savām bailēm un fobijām. Pie viņa es labprāt vēl kādu kategoriju ietu mācīties Līdz šim es izvairījos un nenosaucu vārdā ne autoskolu ne arī kādu no pieminētajiem cilvēkiem, bet ar laipnu Instruktora atļauju – iepazīstieties – visforšākais Instruktors – Josifs Galuza un viņa mašīnīte Honda CRV. Novēlu, lai viņam veselība, izturība un pacietība izskolot vēl daudzus labus šoferīšus.

Dainite

Dainite

 

Pēdējais randiņš

Uz šo braukšanas nodarbību nemaz negribas iet, jo kaut kur sirds dziļumos jūtu, ka tā ir pēdējā. Instruktoram arī laikam tā bēdīgi ap sirdi, jo uzzinājis, ka man nākamo pirmdien CSDD braukšanas eksāmens, caur pieri tā kārtīgi mani nopēta un galīgi bez entuziasma balsī saka, nu tad jau jāsakārto papīri un jāpieliek kārtīgu punktu. Labu brīdi sēžam mašīnā, pildām visādus papīrus un gvelžam dažādus niekus. Smejos, ka nākamnedēļ atkal nākšu uz nodarbību, bet viņš ne par ko neraksta mani blociņā. Aizdomīgi pārliecināts, ka nevajadzēs. Kad papīri sarakstīti, Instruktors izvelk savus mācību pierakstus un ejam cauri sarakstam. Lidostā esam bijuši, Pārdaugavu zinām kā piecus pirkstus, Krastene ir, bet vājā vieta joprojām, Maskavas iela un centrs arī ir. Beigās atrodam, ka nav izbraukta Zaķusala un Radissona priekša. Nu tad uz pārbaudi - varu vai nevaru svešas āķīgās vietas izbraukt? Varu - lēnām, bet smuki un pareizi. Kā teikt - gāzes pedāli spiest jau nav māksla. Izmetam vēl pāris lokus pa Pārdaugavu un laižam uz Iļģuciemu pēc nākamās kursantes. Kamēr stāvam pie Rimi un gaidām meiteni, Instruktors tik nopūšas vien. Ar šito meiteni ejot smagi. Brauc un brauc un nekāda progresa. Domāju, nu būs jāpaskatās gan un jāsalīdzina ar sevi. Smejos, ka vismaz bizness ar viņu labāks nekā ar mani. Nobraucu tik minimāli nepieciešamās stundas un nekāda finansiālā labuma no manis viņam netika. Smejamies kā kutināti un tikmēr jau meitene ir klāt. O! Jā! Caca visīstākā. Pārvelk zābakus, jo ar tādiem papēžiem jau paiet knapi var, kur nu vēl pabraukt. Viņa izrādās tikai joprojām pa pilsētu brauc un līdz placim pat tikusi nav. Apbrīnoju Instruktora mieru un pacietību. Pēc 3 krustojumiem man gribējās viņai uzbļaut: "Meitenīt - tev ar steigu vēlreiz visu teoriju jāmācās!!!" Bet instruktors tik mierīgi bubina tālāk un skaidro... Mani nervi to neturētu. Bet tāpēc jau viņš ir Instruktors, nevis es. Kaut kā palēnām un tīri veiksmīgi tieku aiztransportēta uz centru un šķiramies ar veiksmes vēlējumiem braukšanas eksāmenā CSDD. Sarunājam, ka noteikti piezvanīšu pēc eksāmena.

Dainite

Dainite

 

Kā es Golfu "piemērīju"

Viens no retajiem Golfiem (bildē) ar automātu, kas pieejams uzreiz, ir nedaudz pavecāks brālis tam ar ko būs jākārto eksāmens CSDD, bet tā kā kopumā viņi visi ir ļoti līdzīgi (visi kloķi tajās pašās vietās), tad derēs arī šis. Norunātajā vietā esmu jau laicīgi un kamēr instruktors kautkur aizdauzījies, nopētu auto. Jā, šis instruktors ar kārtību un pedantisku attieksmi pret darbu ir uz Jūs. Mašīnā kultūrslānis šķiet audzis jau labu laiku. Mierinu sevi, ka man tikai vajag piemērīt Golfu. Neko citu man nevajag un posotru stundu es izturēšu ar jebko, kaut tur sprāgusi žurka bagažniekā būtu. Pie sevis vien nodomāju, ka nevar pat salīdzināt ar mana Instruktora vienmēr perfekti tīro un pēc odierīša smaržojošo auto. Beidzot pie apvāršņa parādās mans šīs dienas instruktors. Viņš izskatās visai dīvains, kad sniedzu viņam roku, lai iepazītos. Laikam nobijās. Tā kā mani galīgi neinteresē pats instruktors, tad lienu tik iekšā autiņā un informēju viņu, ka principā esmu atzīta par pietiekami labu eksāmenam un šis brauciens man ir vajadzīgs mašīnas izpētei un "piemērīšanai" pie pēcpuses un plača figūrām, jo nekad neesmu braukusi ar kautko tik mazu. Viņš izskatās vīlies. Izpētu auto, kurbulēju un braucam. Lai arī Golfā jāsēž daudz zemāk, šim ir tas labums, ka var nedaudz pacelt ķebli, jo citādi man sajūta, ka šļūcu ar dibenu pa asfaltu. Nākamais kuriozs ir ar bremzēm. Gan manam autobusam, gan arī Hondai bremžu pedālis paciets, var kāju kārtīgi likt virsū, bet šitam spokam uz tā pedāļa pat elpot nedrīkst. Es kā jau pieradusi, kā lieku kārtīgi kāju uz pedāļa, tā blakus sēdošais instruktors gandrīz ar degunu panelī. Pēc pāris kvartāliem jau sāku pierast, bet mīksto pedāļu dēļ kungam blakus seja tāda jocīga, laikam domā, ka kārtējā stulbā blondīne, kas tikai domā, ka prot braukt. Bet pēc deguna apdauzīšanas pret paneli, kungs pamostas un sāk beidzot pievērsties saviem pienākumiem. Placī vieglākās figūras izbraucu ar pirmo, grūtākās ar otro piegājienu, un tikai tādēļ, ka auto tomēr nedaudz citi gabarīti. Labi, placis esot ok. Ārā no plača braucot jūtu, ka viņš grib man atriebties par pamācošo lekciju kā mašīna ar automātisko kārbu jānoparko slīpumā caur neitrālo pārnesumu, lai nelauztu auto. Par savu garo mēli un gudrībām man tagad jāizbrauc čūskiņa atpakaļgaitā (pirmo reizi mūžā). Godam izpildu un dodamies ielās. Jau pēc brīža pamanu, ka tieku dzīta cauri visām instruktoru zināmajām āķīgajām vietām, bet laikam izbraucu visu kā vajag, jo galā dodamies pie Cirka savākt nākamo apmācāmo, kas mani pēc tam aizvedīs līdz darbam. Pie paša Cirka pirmo reizi mūžā dabūju noparkoties uz ielas starp reālām mašīnām. Kautkā jau galā tiku, ar otro piegājienu. Pēc tam sēžot aizmugurē, kamēr mani veda, varēju mierīgi salīdzināt instruktorus. Savējo pret šito nemainītu ne par kādu naudu. Šis visu laiku kamēr braucām mēģināja spiegot un izprašņāja, kā tad un ko mācot mans Instruktors. Kolēģus šitā aiz muguras aprunāt nav smuki, tapēc vairākas reizes dabūju pēkšņi mainīt tēmu, jo savu Instruktoru šādi aprunāt neļaušu. Pēc tam pavēroju, kā viņš māca savu studenti. Ne bedres, ne peļķes apbraukt nemāca. Sabiedrisko transportu, kas brauc ārā no pieturas laikam viņaprāt drīkst apdzīt pa pretējo joslu utt. Tagad saprotu no kurienes uz ielām rodas tie, kas vispār nedomā, ka apkārt ir arī citi satiksmes dalībnieki - no šādiem instruktoriem. Brrr ... labi, ka mans izmēģinajums ir galā. Tagad esmu droša par to, kas ir Golfs un kā ar viņu apietas uz ceļa, tāpēc jūtos jau nedaudz drošāka par savu braukšanas eksāmenu, ka ir tieši pēc nedēļas.

Dainite

Dainite

 

Tā, lai mute man būtu ciet!

Divpadsmitajā braukšanā apsēžos blakus Instruktoram un saku, ka viņš tikai visu laiku bubina un rājas, līdz beigās man tāda sajūta, ka tā arī neko neesmu līdz šim iemācījusies. Laikam arī izskatos tobrīd pēc skumja un sašļukuša balona, jo viņš tā līdzjūtīgi skatās uz mani kādu brīdi, tad tā sirsnīgi un silti pasmaida un saka: "Kādas muļķības. Tā nemaz nav! Tu brauc jau pavisam labi. Bet bubināt un visu laiku piekasīties ir mans darbs. Tad nu tā - šodien tev uzdevums braukt tā, lai mute man būtu ciet!" Nosmejamies abi, bet saprotu, ka joks bija pilnīgi nopietns - šis ir mans izmēģinājuma eksāmens. Kā par brīnumu uztraukuma man šodien nekāda. Vienkārši ņemu un braucu. Vizinu savu kaprīzo pasažieri (Instruktoru) visur, kur vien viņš grib. Vizināmies kādas minūtes 15-20, mašīnā kapa klusums, un vienīgās sarunas ir, ka nākamajā krustojumā griezīsimies pa kreisi. Pēdīgi vairs neizturu un saku, ka man tomēr labāk patika tad, kad mēs sarunājāmies un jokojām. Šitā baigā klusumā braukt ir baigi neinteresanti. Ledus salauzts un pa vidu norādījumiem, kur braukt, turpmāk tiek izsniegtas arī pamācības, kur jāpievērš uzmanība. Un galvenais, ka šodien nav neviena aizrādījuma par kārtējo trajektoriju, nepārtraukto līniju vai bedri. Izbraukājam visas jocīgās vietas un es saņemu uzslavu, ka atmiņa man laba - neatkārtoju reiz pieļautās kļūdas un visas āķīgās vietas, kur parasti izkrīt eksāmenos, esmu izbraukusi godam. Beigās aizšaujam līdz placim un, kad esmu atrādījusi visas figūras, Instruktors beidzot saka: "Labi, dod nu mīļā šurp tos savus papīrus. Tu esi gatava braukt pati, bez manis. Kamēr rakstīšu papīrus, vari pavizināties pa figūrām." Pēc nodarbības gandrīz vai lidoju - Instruktors mani ir atzinis par gatavu eksāmenam! Urrrrāāāā!!! No mana Instruktora mutes tas ir kā Trīszvaigžņu ordeni dabūt. Bet ar to nekas vēl nebeidzas. Dokumentus iesniedzu autoskolā, lai sapilda papīrus, nomaksā nodevas CSDD par mani utt. Piesakos CSDD braukšanas eksāmenam un datumam pamanos izvēlēties savu laimīgo ciparu 11. Bet tad saprotu, ka eksāmens taču būs jāliek uz tā mazītiņā Golfiņa! Opā - es nekad mūžā neesmu sēdējusi pie stūres kautkam tik maziņam. Lai eksāmenā pēkšņi nenobītos no mašīnas vien, nolemju, ka vajag izmēģināt izbraukt ar kautko tādu un zvanu savam Instruktoram, lai atrod kādu savu amata brāli, kam ir Golfs ar automātu.

Dainite

Dainite

 

Pēdējais lūzuma punkts

Pēc Instruktora ieteikuma, nomaksāju skolā vēl 3 braukšanas nodarbības kopā pa 45 Ls, jo viņam esot pamatotas aizdomas, ka ar to tad nu varētu arī pietikt, bet tad aši piebilst - nu... bet tad jau redzēsim... Es kā jau kārtīga teicamniece būdama saprotu, ka tikai ar Instruktora atvēlēto laiku placī cauri netikšu, tāpēc vienā visai aukstā sestdienas rītā ņemam savu koši sarkano autobusu (Chrysler Town&Country) un braucam uz placi - mācīsimies noparkot mūsu milzeni. Braucot turp domāju, nez kā nu ies, jo ar grūtībām starp tiem stabiņiem varu iestūķēt Hondu, bet šitas autobuss taču ir vēl lielāks. Nu, bet ko darīt - bamperi lieli, gan jau... Iebraucam placī - mjā. Tur priekšā jau vizinās kādi 4 mazi Golfiņveidīgi autiņi. Es ar savu autobusu jau sajūtos kā zilonis trauku skapī. Nu bet vieglus ceļus jau mēs nemeklējam. Figūru lielumi tāpēc netiek mainīti. Visas figūras izbraucu smuki bez aizķeršanās. Pat garāža atpakaļgaitā pēc pāris reizēm sanāk jau tīri labi. Beidzot nolemjam ķerties klāt parkingam paraleli ietvei. Piebraucu pie figūras un saku - te ielikt nevar. Vīrs paskatās - kas teica, ka nevar? Var. Bet tu saproti, ka ja ielikšu es - tev arī būs jāieliek! Ātrāk no plača prom nebrauksim. Labi, nomainamies pie stūres. Vīrs jau sāk braukt, te pēkšņi blakus piestāj viens Golfs un ārkārtīgi gudrā balsī saka - šī vieta taču paredzēta mazām mašīnītēm - šito tu tur neieliksi. Vīram to tik vajadzēja - kā neielikšu - ielikšu. Un ticiet, vai nē - ielika arī. Džeks ar Golfu notinās ārkārtīgi veikli, bet es ķēros pie mācīšanās. Caur smiekliem un asarām vidējais patēriņš pa stundu bija uzaudzis no 14 L uz pāri par 18 L, bet rezultāts pēc stundas bija tāds, ka visi stabiņi vietā un es mūsu lielo autobusu liku iekšā visās figūrās tā ka prieks. Nākamajā braukšanas nodarbībā Instruktors atkal aizdzen mani uz placi un pēc visu figūru kontrolbraucieniem secina - mjā, izskatās, ka te kāds atkal ir cītīgi pildījis mājasdarbus. Malacīte! Marš uz Mūkusalas apli un Krasteni! Šoreiz mūsu brauciens tālāk ved uz centru. Izbraukāju Lāčplēša, Tērbatas un Barona ielas. Varat nešaubīties - protams, ka nekādi nespēju izbraukt kautko pareizi. Instruktors visu laiku bubina - tur rats pāri ass līnijai, tur lūk bedri neapbraucu un šeit vispār jau bija jābūt uz sliedēm, jo mēs tālāk kreiso pagriezienu taisīsim, un to tantuku noteikti bija jālaiž pāri ielai. Cik nodarbības sākumā paslavēja, tik pēc tam sarāja mani tā, ka atkal domāju - nē, nekāds eksāmens man nespīd. Es taču neko nemāku.

Dainite

Dainite

 

Noburtā nodarbība ...

Ziemassvētku garās brīvdienas laikam atstāj iespaidu, jo mana desmitā braukšana pēkšņi kļūst gandrīz vai noburta. Jau tā pa svētkiem reāli sanāk izlaist 3 nedēļas bez braukšanas nodarbībām ar Instruktoru un visa prakse ir svētku iepirkšanās braucieni ar savu auto. Ar to taču ir par maz - sīkais mājās noliekas slims ar kaut kur sagrābstītu vēdera vīrusu un es esmu piesieta pie mājas, jo šitā sērga izrādās dikti lipīga. Tā kā negribas nevienu aplaist, tad, protams, zvanu Instruktoram un mēs pārceļam braukšanu par nedēļu vēlāk. Pēc nedēļas mani sagaida vēl lielāks pārsteigums. Stāvu un gaidu savu vienmēr tik perfekto un punktuālo Instruktoru - viņa nav. Nav 10 minūtes - domāju, iesprūduši korķī. Gadās. Gaidu 20 minūtes - sāku dusmoties un domāt visādus iemeslus. Gaidu 30 minūtes - nekā. Dusmīga pagriežos un eju prom. Salst taču un pie tam briesmīgi snieg. Pa ceļam zvanu Instruktoram - domāju, nu gan sadošu - kā tā var - vienkārši neierasties! Neatbild. Hmm... uz īsziņu arī neatbild. Zvanu pēc pāris stundām - neatbild. Zvanu vakarā - neatbild. Zvanu nākamajā dienā - arī neatbild. Nu jau esmu izdomājusies visu to trakāko iespējamo. Beigās neizturu - piezvanu uz autoskolu. Esot slims, lai nedaudz paciešoties. Galu galā paiet vēl nedēļa līdz beidzot mans Instruktors paceļ telefonu un vārgā balstiņā knapi čiepstot atvainojas, ka tā sanācis, bet cerot, ka pēc nedēļas jau varēsim atkal braukt. Tā arī sarunājam. Tā nu mana desmitā braukšanas nodarbība ir vairāk kā mēnesi kopš devītās. Pa visu sniegu braucam atkal uz placi. Instruktors laikam drusku vainīgs jūtas un uzsauc man placi. Kamēr viņš pie sarga dzer tēju, vizinos viena. Viņš tik pa logu vēro un pēc tam nokomentē kļūdas. Visu jau māku, tik trenniņš vajadzīgs un patiesībā tur jau viņš man blakus var arī nesēdēt. Purpina tik un krīt uz nerviem. Garāža jau sanāk tīri smuki, bet paraleli ietvei vienalga nevaru noparkoties tā kā mans Instruktors grib. Beigās nosecinu, ka tie stabiņi taču galīgi neatbilst manas mašīnas lielumam - neiespējamā misija. Tie stabiņi salikti priekš Golfa, nevis Hondas! Mājas darbs vajadzīgs - bez tā es te muļļāšos vēl ilgi. Instruktors jau sāk runāt par CSDD, tādus kā mājienus dot, ka tas brīdis vairs nav tālu un pēkšņi prasa - klau, a Krastenē mēs esam bijuši? Ups, no šī jautājuma es jau baidījos. Bailīgi atbildu, ka nē, vēl neesam. Nu tad ko mēs te vēl gaidām - bez tā eksāmenu nevar nolikt tāpat kā bez Mūkusalas apļa. Laižam uz Mūkusalas apli un te atskan zīmīgs teksts: Tālāk brauksi pēc zīmēm Daugavpils virzienā. Sveiki. Salu tilts un Krastene. Pats trakākais ir tas, ka izbraukt Krasteni nozīmē no nobraukt no Salu tilta uz Krastenes, "ielēkt" plūsmā un uzreiz šķērsot visas 3 joslas, lai pirmajā apgriešanās vietā PIRMS Mola tiktu riņķī. Tā kā to liek darīt bieži un daudziem, nebrīnieties lūdzu šoferīši, ka tur pēkšņi nez no kurienes uzrodas mācībnieki un vēsā mierā mauc pāri visām joslām. Tas, kā viņi to dara, ir atkarīgs no instruktora - cik sagatavotu gurķi viņš tur ir aizdzinis un kādu braukšanas stilu piekopj. Manā gadījumā es ar trīcošām kājām iemetos plūsmā, bet līdz trešajai joslai netiku, jo viens mērkaķis trešajā joslā mani vienkārši nelaida un, kamēr es gaidīju īsto brīdi, aiz muguras uzradās, ar tālajām ugunīm mirkšķinoša, fūre, kas man lika iemīt grīdā un ātri tīties prom. Tanī dienā Instuktors mani izvazāja pa Krasteni turpu šurpu visā garumā pa vairākām reizēm, liekot mainīt joslas no pirmās līdz trešajai un atpakaļ. Mugura slapja, acis platas, bet auto beigās tomēr vesels un Instruktors nemaz neizskatījās nobijies. Pašai gan nepatika - tā samocīti un nepārliecinoši un kā nodefinēja kolēģi - uzmanieties! Pa Krasteni nēsājas viena traka Honda. Pēc tam vēl daži līkumi pa Maskavas forštati un drīkstu sevi aizvest līdz darbam, jo pēc manis studentu vairāk todien nav un Instruktoram ar uz to pusi darīšanas.

Dainite

Dainite

 

Kad sniegs līdz bamperam ...

Tiem, kas aizmirsuši, atgādināšu, ka rakstu par notikumiem ar laika nobīdi. Ir decembra vidus, tuvojas ziemassvētki un šī ir devītā, jeb pēdējā braukšana pirms garajām svētku brīvdienām. Beidzot Latvijā ir iestājusies ziema. Viss apkārt balts un mirdzošs. Skaisti bez gala. Kamēr nav jāsēžas pie stūres, jo ceļi, kā jau pierasts, iesālīti kā tādi gurķīši un mašīna izskatās pēc vidēja izmēra sivēna. Arī mana mācību Honda nav izņēmums. Logu mazgājamais beidzas tieši pirms manas nodarbības un pirmais pārbaudījums ir nokļūšana līdz tuvākajam benzīntankam pēc mazgājamā škidruma, ar nosacījumu, ka loga caurredzamība ir maigi sakot vāja. Kad logu mazgājamais iegādāts un skats uz dzīvi kļuvis skaidrāks, domājam ko darīt šodien. Izdomājam aizšaut līdz placim, paskatīties kāds tur sniegs. Opā ... placī sniegs līdz bamperam. Iekšā tiek tikai tādi kā mēs, jo priekšā vizinās tikai viena mašīna - Nissan X-trail. Nu neko, ja jau esam atbraukuši, pusstundiņu atkārtojam visas figūras paaugstinātas grūtības apstākļos, bet tāda mīcīšanās vien sanāk. Instruktors man ļauj izārdīties pa sniegu un kārtīgi paspaidīt gāzes pedāli. Uhhh - rakāmies tā, ka sniegs pa gaisu vien gāja. Bet par to tagad zinu ko un kā autiņš dara sniegā, kas sanāk un kas nesanāk. Pieredze kolosāla. Arī iesprūšanas un spolēšanas jomā. Pēc tam braucam uz veco labo Mūkusalas apli. Ja nemāki ar to tikt galā, tiesības Tev neredzēt. Un te mans Instrukors pēkšņi paziņo: "No šī brīža turpmāk apļos, kur ir vairāk par 1 joslu, TU brauc iekšā tikai pa otro joslu!" Tā, nu ir ziepes, man ir paaugstināta grūtības pakāpe uzdevumiem, līdz ar to pieņemu, ka Instruktora acīs esmu pakāpusies nākamajā kvalifikācijas līmenī. Nu neko darīt. Spiežu pedāli un metos iekšā pa otro joslu. Stādos priekšā, ko padomāja tie, kas stāvēja korķī rindā uz pirmo joslu, kad viņiem garām palido mācībnieks un pa otro joslu aiznesās pa apli. Tanī dienā vismaz 2 reizes dabūju iekarot to apli. Instruktors laikam bija nolēmis pārbiedēt pilnīgi visus, kas pusdienlaikā atradās tajā rajonā. Pēc braukšanas ar Instruktoru apmaināmies ar Ziemassvētku apsveikumiem un sarunājam nākamo tikšanos Janvāra vidū. Mājas darbs - vienkārši jābrauc un viss.

Dainite

Dainite

 

Sniedziņš sniga, putināja ...

Ja mācāmies braukt, tad ziemā un, ja braukšanas nodarbība, tad pēc iespējas draņķīgāks laiks. Vieglus ceļus mēs nemeklējam Kam ziemas prieki, kam Ušakova piešķirtā brīvbiļete sabiedriskajā transportā stiprās snigšanas dēļ - man kārtējā braukšanas nodarbība - jau astotā. Ar šausmām jau iepriekšējā vakarā skatos pa logu - sniegs tik snieg un snieg... Naktī paskatos - joprojām birst... No rīta manī jau ir manāma panika. Vīrs smej: jā vieglus ceļus tu nemeklē. Ja pirmais sniegs, tad uzreiz tā kārtīgi Darbā neko citu līdz braukšanai nespēju padarīt, kā tikai lūrēt pa logu - cik skaisti joprojām snieg. Uz braukšanas nodarbību dodoties, jau ir īsts pārbaudījums uz ielas - sniegs līdz potītēm un vairs nav nekādas starpības, kur ir tīrīts, kur nav. Labi cilvēki to visu vēl iesālījuši un nu visur ir labi pazīstamā ziepju biezputra. Ar šausmām stāvu ierastajā vietā, gaidu Instruktoru un klusītiņām domāju - varbūt neatbrauks... jo pēc tā, kā visi pa to ceļu tur šļūkā garām, man kļūst aizvien baisāk. Ha, šis tev neatbrauks. Man Instruktors punktuāls kā vienmēr. Izkāpjot no auto gandrīz nostiepjas gar zemi, jo kājās nostāvēt tajās ziepēs nav reāli. Kāpjot auto, es tā žēlīgi viņam čīkstu - varbūt tomēr nebraucam šodien? Viņš nokrata sabristās kurpes, paskatās uz mani un ar savu divdomīgo smīnu pēc nelielas pauzītes nosaka: "Nē, nu mēs jau varam atlikt uz Jāņiem!" Nu nē, uz Jāņiem gan nevajag atlikt. Tā kā sniegs ir līdz ausīm, tad placī darīt mums nav ko - rullēsim tik pa ielām. Mašīnā sēžot vismaz kājas ir sausas un drīz vien noticu tam, ko vīrs visu rītu centās iestāstīt, ka ar kājām ejot slīd trakāk nekā ar auto braucot. Vispirms līdz centrālajai stacijai pavedam iepriekšējo kursanti un tad šaujam uz Maskačku. Instruktors sēž man blakām tik mierīgi it kā vērotu saulrietu parkā uz soliņa, bet es svīstu aukstus sviedrus. Viņš mani tā iztrenkāja pa Maskavas forštates mazajām ieliņām, ka beigās man no sniega vairs nebija bail. Vienā brīdī zem Salu tilta viņam prasu - a te ceļš vispār vēl ir? Jeb mēs jau pa pļavu braucam? Dabūju visu pilnu sarakstu - i sliedes, i bruģi, i bedres, i visu, ko vien var vēlēties. Beidzot pa Salu tiltu braucam atpakaļ uz Pārdaugavu un, kur gadījies, kur ne, mums pa priekšu brauc CSDD eksāmenu auto. Laiks mums vēl ir, tapēc nolemjam pasekot viņam. Jā, bija vērts - iegriežas paraleli Vienības gatvei gar dzelceļu pa to mazo ieliņu. Braucu viņam pakaļ, pēkšņi Instruktors bremzē un saka - Jums, kundzīt, eksāmens ir beidzies - un smejas - vispār Tu izkriti jau iepriekšējā krustojumā, jo arī tas bija vienādas nozīmes. Bāc - šitā vispār ir iela??? Tad redz kur tas āķis, kapēc te ielīda tas eksāmena autiņš. Ar līkumu atgriežamies uz Vienības gatves un, taisot kreiso pagriezienu, pilnam šodienas sarakstam man autiņš pa bruģi tā smuki aiziet šķērsām. Attopos tik, ka saku: "Uj, uj, uj, uj... !" un cītīgi grozu stūri uz vienu un otru pusi, taisnojot mašīnu. Hm... no kurienes man šitādas neapzinātas prasmes? Pametu aci - Instruktors sēž mierīgs kā Vinnijs Pūks, smīn un klusē - tātad - ES VISU IZDARĪJU PAREIZI !

Dainite

Dainite

 

Vēl nedaudz no ģeometrijas ...

Tā kā ģeometrija nav nekāda nieka lieta, nākamajā braukšanā, kas jau pēc sava kārtas numura ir septītā, mēs turpinām manu dresūru. Ja jau lāci cirkā var iemācīt braukt ar divriteni un staigāt pa virvi, tad gan jau arī man izdosies iemācīties šito ķīnas ābeci. Šodien dienas kārtībā pēdējā figūra, kas ir pati sarežģītākā un eksāmenā ir obligāta. Mašīnas noparkošana paraleli ietvei. Vispirms atkal teorētiskā instruktāža ar mapes, telefona un blociņa palīdzību. Ar telefonu labu brīdi braukājam pa mapīti un pārspriežam dažādu auto manevrēšanas trajektorijas un to grozīšanās nacionālās īpatnības. Man ir vienkārši dievīgs Instruktors. Šito pacietību atbildot uz 1000 un vienu manu jautājumu, citu par citu āķīgāku un stulbāku. Beidzot esam nonākuši līdz reālai braukšanai. Un atkal viņš pirmajā reizē lēnām izbrauc visu manā vietā liekot tikai skatīties apkārt un vērot. Tad izbraucam kopā pa abiem un tad jau es viena. Un te nu atkal ir čuššš. Kā balodim – protu, protu... a kā jādara – pļurkt. Muļļājos kā tāda galīga zoss. Jau līdz asarām gandrīz, jo nekādi nevaru trāpīt starp tiem stabiņiem tik smuki kā Instruktoram gribētos. Traucē pilnīgi viss – bedres, abas kreisās rokas, slīpums, šķībie stabiņi un, protams, arī zābaki nav bez vainas. Visam galā vēl pilnīgā izmisumā sajaucu pedāļus un ar šerpu palēcienu nopļauju visus 3 priekšā esošos stabiņus tā, ka tie aš aizlido. Nu ir vāks. Aizveru acis, nolieku galvu uz stūres un domāju – tūlīt, ka Instruktors mani patrieks tā labi tālu... Bet mans Instruktors jau nebūtu mans Instruktors, ja viss būtu kā parasti. Kamēr es tur izmisumā jau šņaukājos, viņš mierīgi izkāpj no auto, aiziet priekšā, salasa nogāztos mietiņus, sastutē tos vietā, noslauka skaidas no bampera un iesēžas atpakaļ auto. Domāju, eh ka tūlīt dabūšu... bet viņš tā mierīgi un līdzjūtīgi paskatās uz mani, pasmaida un saka: "Ko ta sēžam? Kautkas ir noticis? Mums vēl vairāk kā pusstunda laika, tā arī sēdēsim? Braucam, braucam!" Viņa apbrīnojamais miers palēnām pielīp arī man un jau pēc brīža mēs stumdāmies pa iepriekšējā reizē apgūtajām figūrām. Visas sanāk tīri tā neko, vien garāža atpakaļgaitā kautkā īsti negrib padoties. Atkal un atkal lēnītēm mēģinu saprast pamata likumsakarības, līdz Instruktors nosaka: "Zinu jau zinu, ka tev visu vajag perfekti un lēnām, bet..." teikuma turpinājums lasāms viņa mētelīša mugurā, kas noplīvo aizejot pār placi godam nopelnītajā pīppauzē. Turpinu cīnīties savā nodabā ar to nelaimīgo garāžu un pie sevis domāju – kā man ir paveicies ar Instruktoru !!!

Dainite

Dainite

 

Ģeometrijas pamati jeb "figūras placī"

"Ak tu mana ģeometriskā, tu trapece vai riņķa līnija...", tā dzied Fredis un Labvēlīgais tips, bet mana ģeometrijas stunda pienāk 6. braukšanā. Instruktors nopēta mani un saka: "Dresēt pa ielu jau Tevi vēl varētu ilgi un dikti, bet labi, pietiks – braucam uz placi!" Nu ka jābrauc, ta jābrauc. Mūsu placis atrodas tepat netālu, pašā Vienības gatves sākumā tūlīt aiz jaunās Demakovas piramīdas, atvainojiet, Gaismas pils, nu tur, kur tie dārziņi. Nav jau nekāds cukurs – bedrains bez gala, bet vieta ir un figūras no slotaskātiem kautkā sastutētas arī ir. Nu – vismaz aptuveni. Bet par šo izklaidi jāmaksā 1 Ls stundā – sargam būdiņā. Tad nu ķeramies klāt. Eksāmenā ir obligātā figūra – parkošanās paraleli ietvei un izvēles figūras – garāža atpakaļgaitā, kases automāts, apgriešanās braukšanai pretējā virzienā un estakāde, jeb braukšanas uzsākšana pret kalnu. Nolemjam sākt ar vienkāršākajām. Braukšanas uzsākšana pret kalnu, jeb estakāde. Tā vien liekas, ka ar automātu jau tas ir tik vienkārši, ka tur vispār nav ko mācīties. Bet jāizpilda jau ir pēc priekšrakstiem. Pareizi tātad ir sekojoši. Braucam virsū slīpumam līdz mietiņš kreisajā pusē ir tieši pret plecu, tad bremze, parkings un rocene. Noņemam kājas no pedāļiem un saliekam rokas klēpī. Tad sākam visu otrādāk un uzsākam braukt, neslīdot atpakaļ, bet nedrīkst arī nospolēt ne drusciņas. Skan vienkārši, bet tad sākas "bet...". Tā jau vien liekas, ka automāts taču neslīd atpakaļ – nekā lielākas un smagākas mašīnas slīd un kā vēl slīd, tāpēc jau laicīgi esmu samācīta mājās, ka kreisā kāja jātur uz bremzes un ar labo jāuzdod gāzīte tā līdz 1000 apgriezieniem un tad lēnām jāatlaiž bremze. Šitā samācīta uz viltībām ar pirmo reizi izpildu to figūru tik filigrāni un eleganti, ka Instruktoram acis lielas un apaļas, bet viņš spītīgi klusē, tik zem deguna nomurminot – nu labi, braucam tālāk - apgriezties. Apgriešanās braukšanai pretējā virzienā. Iebraucam figūrā pa labo pusi gar pašiem mietiņiem, tad, kad tas pirmais mietiņš tā apmēram pie priekšējām durvīm, stūre līdz galam un pa kreisi griežam kamēr auto deguns pie kreisās puses mietiņiem. Tā kā mans Instruktors māca braukt tā, lai nelauztu auto, tad viņš neļauj stūri kruķīt stāvot uz vietas ar nospiestu bremzi, bet kamēr esam vēl kustībā atgriezt jau stūri atpakaļ vismaz daļēji. Pārliekam atpakaļgaitā un, laižot bremzi vaļā, stūre līdz galam pa labi un padodam atpakaļ. Nedrīkst nogāzt aizmugurē mietiņus, tapēc jāskatās spoguļos, taču, ja nav ne mazākās nojausmas, kas tajos spoguļos jāierauga, tas nav vienkāršs uzdevums. Līdz ar to pagriežu galvu un nopētu mietiņu, kuram visticamāk tiktu tas gods dabūt ar mana auto pakaļas bamperu un, braucot atpakaļgaitā, to cītīgi pētu spogulī. Mietiņam paveicās. Tad pārliekam draivā, fiksi stūri pa kreisi un braucam ārā, kamēr visi mietiņi vēl savās vietās. Kases automāts. Tik vienkārši! Vajag tikai nobraukt taisni un ar spoguli nenogāzt to slotaskātu, bet piebraukt tik tuvu, lai varētu to aizsniegt neatraujoties no ķebļa. Mans Instruktors dzīvi vieglāku nepadara un uzskata, ka atraut nedrīkst arī muguru, tāpēc jāpiebrauc precīzi, nekļūdīgi un eleganti. Bet ņemot vērā, ka tie mietiņi viens šķībāks par otru, tad uzdevums nav no vieglajiem. Garāža atpakaļgaitā. Te nu tikai sākas. Vispirms Instruktors ņem blociņu un mobilo telefonu un lēnām braucot ar telefonu pa mapīti mēģina to ieparkot blociņā. Uzdevuma teorētiskā daļa man it kā pielec. Tagad jāķeras pie praktiskās daļas. Nostājamies izejas pozīcijā un pirmajā reizē, pateicoties otriem pedāļiem, Instruktors izbrauc visu manā vietā. Mans uzdevums vērot, kas parādās un ir redzams spoguļos. Otro piegājienu pildam abi kopā "tagad griez stūri" veidā. Trešā reize tīri manā izpildījumā. Raustos kā epileptiķis un nekādi nespēju saprast no kurienes tie mietiņi tajos spoguļos uzrodas. Instruktoram laikam apnīk uz to skatīties un viņš saka: "Domu jau esi sapratusi, tā kā tu te turpini strādāt, bet es iešu uzpīpēt." Mierīgi izkāpj no auto un aiziet pār placi. Nosmejos pie sevis – mans Instruktors savā elementā. Tā nu es tur ļurkājos pa to garāžu – iekšā un ārā, kamēr instruktors atnāk atpakaļ un saka: "Nu re cik smuki sanāca! Tad uz šitās smukās nots šodien pietiks." Pusstundu vēl pariņķojam pa Pārdaugavu un, tad jau dodamies atpakaļ uz ligzdu.

Dainite

Dainite

 

CSDD Teorijas eksāmens

Milzīgais atvieglojums, ko izjutu pēc skolas teorijas eksāmena tāds mānīgs, jo priekšā ir vēl CSDD teorija. Tā kā skolas eksāmens tiek uzrakstīts svētdienas dienā, kas skolas biroja darbiniekiem ir brīvdiena, tad dokumentus iesniegt noformēšanai priekš došanās uz CSDD var tikai pirmdienas rītā. Es kā jau īsts students par nolikto eksāmenu sevi vakarā apbalvoju ar kārtīgu vīna pudeli, kas automātiski rada nelielu peregaru pirmdienas rītā, taču galīgi nav traucēklis, lai jau 9:00 no rīta būtu skolas birojā. Iesniedzu savu karti, ko parakstījusi teorijas pasniedzēja un saņemu atbildi, ka dokumenti būs gatavi nākamajā dienā pēc 14:00. No tā brīža esmu brīva izvēlēties, kad doties uz CSDD, bet ne vēlāk kā 3 nedēļu laikā. Ja novilkšu pāri tām 3 nedēļām, skolā jāraksta pa jaunam teorija. Noteikumi paliek noteikumi, kas gan uz mani īsti neattiecas, jo jau trešdienas rītā īsi pēc astoņiem kratos tramvajā un dungoju kā Fredis ... 10.tramvajs.... Kopš skolas eksāmena, kamēr gatavojās papīri, šīs trīs dienas esmu nolikusi malā praktisko uzdevumu grāmatu un dragāju cauri tikai CSDD mājaslapā pieejamo teorijas eksāmenu. Jautājumi atšķiras. Reizēm pat pavisam nedaudz. Kādā bildītē zīmīte klāt, kādā nost... tā kā jāpēta īpaši uzmanīgi, lai arī jautājumi kopumā vienkāršāki nekā grāmatā un skolas eksāmenā. Tā kā kvalifikāciju esmu uzaudzējusi tik tālu, ka no 10 izietajiem eksāmeniem CSDD mājaslapā varbūt tikai vienā ir kāda kļūdiņa gadījusies pārpratuma pēc, tad jūtos daudzmaz droša. Taču tas neko nemaina, trīcu kā apšu lapa. Patiesībā, ja godīgi no bailēm nevis par to, ka nenolikšu, bet par to, ka sev esmu uzlikusi atbildības latiņu - bez nevienas kļūdas jānoliek ! CSDD nav viesmīlīgs. Ārā ir briesmīgi auksts, bet neceriet, ka CSDD savus klientus iekštelpās ielaidīs kaut 5 minūtes agrāk. Viss pūlis (vismaz kādi cilvēki 50) drebinās un lēkā no vienas kājas uz otru tā ka prieks. Beidzot atveras durvis un visi metās siltumā. Labi, ka katram savs mērķis un visi paklīst pa ēkas gaiteņiem. Tā kā pirmais eksāmens sākas jau pēc kādam 20 minūtēm, man laika nav daudz, taču kamēr iebraucu, ka man vispirms jāiet lejā pieteikties turpat kur jāpiesakās pašām tiesībām un tikai tad augšā uz eksāmenu telpu jau paiet 5 minūtes. Numuriņš te, numuriņš tur, numuriņš vēl kaut kur .... pieejot pie WC durvīm jau sāku skatīties apkārt - kur man numuriņu izņemt Autoskola godam par mani visu nomaksajusi un dokumentus sagatavojusi, līdz ar to reģistrācija simboliska - mani ieraksta sarakstā, ka eju uz teoriju. Tālāk man jādodas augšā uz eksāmena kabinetu un jāgaida kamēr atvērsies durvis un visus no šī saraksta pēc kārtas izsauks. Kamēr gaidu savu eksāmenu, sēžu un vēroju, kā no cita kabineta pa vienam nāk ārā braukšanas eksaminatori ar saviem "trusīšiem". Visi tie eksaminatori vienādās melnās jakās, biksēs, kurpēs un ar vienādām mapītēm. Nez apenes ar viņiem visiem vienādas? Un sejas ... tie nabaga trusīši visi izskatījās tā it kā viņi ietu nevis pavizināt šo vīru melnā, bet reāli uz nokaušanu. Tikai viens no visiem redzētajiem eksaminatoriem sievietei atvēra durvis. Pārējie aizgāja kā ērģļi pa priekšu gandrīz vai ar kādu atsperdami durvis. Brrrr ... jau šausmās notrīcu, ka arī es kautkad būšu šo trusīšu lomā. Man jau ir bail. Manu eksāmenu gan pieņem jauka, smaidīga blondīne, kas mierīgi visus piereģistrē, sasēdina pie datoriem, paskaidro noteikumus un novēl veiksmi. Eksāmens sākas. Jautājumi patiešām viegli un es samērā ātri virzos tiem cauri. Ne ar ko neatšķiras no jau desmitiem reižu pildītā izmēģinājuma eksāmena CSDD mājaslapā. Kad esmu pabeigusi, ir nedaudz jāpanervozē un jāpagaida, jo atbilde un ekrāna parādās tanī brīdī, kad telpā pēdējais rakstītājs nospiež pēdējo "enter". Un tad beidzot seko ilgi gaidītā atbilde: Jūs esat pieļāvusi 0 kļūdas. Eksāmens ir nokārtots. URRRRRĀĀĀĀ ... !!! Laime pilnīga un labi padarīta darba sajūta. Mūsu vārdi saglabāšoties CSDD datubāzē un gada laikā no šī brīža mums jānokārto braukšanas eksāmens. Atpakaļ uz centru liekas, ka 10.tramvajs gandrīz vai lido. Tagad atliek tikai iemācīties braukt, jo personīgais plāns ir, ka uz sieviešdienu tak tomēr vajadzētu tās tiesības dabūt. Atliek cerēt, ka Instruktors būs līdzīgās domās. Nez kad pie tiesībām tiks mūsu grupas Kristapiņš, kas ar savu lielību skolas eksāmenā 12 kļūdas pielaida? Vēlāk uzzinu, ka puse grupas neuzrakstīja skolas eksāmenu un CSDD es esmu nokārtojusi pirmā. Nu teicamniece? Vakarā viens vīniņš derēja, ne?

Dainite

Dainite

 

T&C tiek pie sava M burta

Kad aiz muguras jau četras braukšanas ar instruktoru un iegūta zināma kvalifikācija, tiek pieņemts lēmums mēģināt braukt ar savu auto. Mīļotais un uzticamais ģimenes mīlulis Town&Country, jeb tautas valodā Džeris beidzot tiek pie jauna rotājuma uz pakaļējā stikla, kur jau vesels bars ar uzlīmēm to gaida. Nu vismaz vientuļi tam M burtam tur nebūs. Savukārt visiem tiem, kas stāv korķī aiz manis, būs vairāk lasāmvielas. Jau pie garāžas pārbiedēju vīru gribot izsperties uz lielā ceļa pārāk tuvu vienam vecam pasātam. Pēc tam jau gan tā lēnām un prātīgi, bet sanāk tā neko. Un nekas neiedarbojas labāk par instruktora otrajiem pedāļiem, kā apziņa, ka pašai jau vien par auto remontu būs jāmaksā. Sacūkāšu apdrošināšanas reputāciju, būs sitiens pa maku. Tā nu lēnā garā tiek izbraukāta Sarkandaugava, Vecmīlgrāvis un visas iespējamās mazās ieliņas, kur kā jau pie sestdienas, nav īpaši daudz auto. Uz beigām gandrīz jau sāk iepatikties. Izrādās Kundziņsalā uzlikuši zīmi dzīvojamā zona un man nekas neatliek kā griezties uz riņķi, jo dzīvojamā zonā mācību braukšana nav atļauta. Pēkšņi ceļa malā pie sliedēm ieraugu - zemē guļ suns. Oi - suni jāglābj! Pati knapi prot braukt - viņa tagad suni glābs. Kamēr es apgriezu auto un aizbraucu atpakaļ pie tā suņa, viņš tur 3 reizes varētu paspēt uz viņsauli. Bet es atbraucu! Piebraucu klāt, suns liels - riktīgs Reksis. Bail tā sperties uzreiz klāt, atveru logu un uzpīkšķinu. A ko suns - pieceļas, paskatās caur pieri uz mani (ar domu - glābēja atradusies, skaties, ka pašu nav jāglābj!) un asti vicinādams mierīgi aizčāpo. Še tev nu bija labā griba. Bet par to izmēģināju kā ir uz šaura ceļa apgriezt mašīnu - gluži negribot pirmā no eksāmena figūrām pieveikta. Pēc šāda privāta trenniņa uz savu 5.braukšanu dodos jau ar pavisam citu pārliecību. Taču piedzīvojumi mani atrod aiz katra stūra. Džerim kā jau kārtīgam amerikānim pedāļi ar tādu palielu gājienu jāspiež, lai autiņš brauktu. Iesēžos savā Hondā un kā ievilku pa gāzes pedāli tā kā Džerim - bāc, Honda ar visiem 4 no vietas ar palēcienu. Pāris kvartāli pagāja kamēr pieradu, ka pedāļi savādāki. Instruktors tik noelsās - nu gan tu dod. Var jau var redzēt, ka esi mājas darbus pildījusi un braukusi ar citu auto. Tā nu mēs vizināmies atkal pa Pārdaugavu. Šodien dienas kārtībā Iļģuciems. Jāvedot Hondu uz tanku pusdienās. Tikai pašā tankā nokonstatēju, ka mana Honda ēd gāzi. Līdz tam nekas par to neliecināja. Visu laikam izdarīju smuki un pareizi, jo Instruktora kungs gandrīz nemaz nebubināja. Nu ja nu vienīgi par to, ka baidos izbraukt uz Daugavgrīvas ielas. Paldies tai fūrei, kas mani palaida. Laikam žēl palika Tā nu mēs ripinamies tālāk. Instruktors jau vairs paniski nepieskata manas darbības, tik tā ar acs kaktiņu. Tātad - uzticas Laikam braucu jau tīri labi, ja sāk braukšanas laikā runāt pa telefonu. Pēc sarunām nojaušu, ka viņš ne tikai ir vienā citā autoskolā teorijas pasniedzējs, bet arī amatieru līgas volejbola komandas treneris. Nu viens cilvēks orķestris! Pēkšņi priekšā viens baigi liels krustojums. Man kreiso jātaisa. Nu sagaidu savu zaļo, iebraucu līdz vidum, gaidu, kad visi tie murmuļi aizvāksies, kas man maisās. A tur viens mersis kautko čammājas. Aiz viņa neko neredzu, bet ceļš liekas plats, nolemju - griezīšu. Kā tieku mersim aizmugurē ieraugu, ka tur nevis josla, bet drošības saliņa uzzīmēta - Opā !!! Pa to tak nevar braukt, es pa labi, caur pieturu un pa ieskriešanās joslu atpakaļ uz ceļa. Tanī brīdī dzirdu Instruktors beidz sarunu un noliek telefonu.... ievelku galvu plecos un nolaižu ausis - nu gan es dabūšu !!! Tāda izturēta klusuma pauze un tad tā lēni un izjusti: "UN KAS TAS TĀDS BIJA??? KO???" A ko man teikt? Nolaistām ausīm vārgā balstiņā nočiepstu: "Nezinu. Kautkā tā stulbi sanāca." Taču viņš vēl labu brīdi nevar rimties: "Tik smuki iesāki visu un pašā galā visu ņēmi un sačakarēji!" Tādā garā viņš man klusiņām bubināja visu atlikušo braukšanas laiku. Laikam nevarēja samierināties ar pēkšņo sieviešu loģikas izgājienu no tik praktiskas un pragmatiskas sievietes kā es. Esam jau atbraukuši atpakaļ līdz mācībnieku ligzdošanas vietai pie Uzvaras pieminekļa, kad Instruktors paziņo: "Viss, nākamreiz braucam uz placi, pietiks tev vizināties tāpat vien. Sāc jau visādas muļķības darīt." Pa kluso nolūru, ka viņš savā lapā ieliek man atzīmi "7". Viņš redzot, ka lūru kā zirgs šķībi pār plecu, nosaka, ka septiņi man esot avansā, jo par to krustojumu man pēriens pienākoties nevis "7".

Dainite

Dainite

 

Gals ir "gandrīz" klāt ...

Sākumā likās, ka tie 2 mēneši, kas katru nedēļas nogali jāpavada skolas solā būs kārtīgs nebeidzamais stāsts, taču laiks paskrēja nemanot. Pēdējā nedēļas nogale ir klāt. Sestdien vēl nedaudz mācības un svētdien skolas eksāmens. Visu nedēļu kā jau bija ieplānots, dzelžaini turējos pie savas apņemšanās. Katru vakaru pa 50 lapām no tematisko uzdevumu grāmatas. Noslēgumā vēl cauri tās lapas, kurās tika tomēr pa kādai kļūdiņai ielaista. Beigu beigās secināju, ka sāku kļūdīties jau tādos jautājumos, ko sākumā pildīju aizvērtām acīm - tā ir zīme - PIETIEK ! ! ! Pēdējā nodarbībā vēl pārrunājam tēmas, kas uzdevumos ir, bet noteikumos nav. Parunājam par miglu, sānslīdēm un satiksmes drošību. Bet pašā galā "pati labākā tēma" - alkohols. Vispirms visus kursus tiek mācīts, ka pie stūres dzert nedrīkst, bet pēdējā lekcijā tomēr izrādās, ka man jāiezubra kaudze vidējie rādītāji par tēmu - kāda stipruma un veida alkohols cik daudz promiles var dot un cik ātri iziet. Nu feini. Tāda sajūta, ka vispār jau nedrīkst, bet ja ļoti gribās, tad drusciņ drīkst ... ar tiesībām līdz 2 gadiem 0,2 promiles, bet tiem, kam stāžs lielāks par 2 gadiem pat 0,5 promiles. Taču tā kā patieso promiļu daudzumu var noteikt tikai asinīs, tad visi tie kaktu mērāmie aparāti ir baigi slidenā lieta. Un kurš pēc tam būs vainīgs, kad visi sū ... jau būs notikuši? Labāk tomēr vispār nemaz un tad nav jālauza galva - var vai nevar braukt? Tomēr daži interesanti fakti par zaļo pūķi: Jebkurš alkohols jau pēc 2 minūtēm ir nonācis asinīs, bet savu maksimālo koncentrāciju asinīs tas sasniedz pēc 30 - 50 minūtēm.
Visātrāk iziet vieglie dzirkstošie dzērieni, tad stiprie dzērieni un vīni, bet alus ir tas, kas visilgāk uzkavējas mūsu organismos.
Alkohola koncentrācijas asinīs samazināšanās ātrums ir vidēji 0,15 promiles stundā un maldīgs ir priekštats, ka to var paātrināt. Visi pretpaģiru īdzekļi un tautas metodes gan uzlabo labsajūtu, taču nekādi neietekmē promiļu samazināšanās ātrumu.
Pēdējā vakarā pirms skolas eksāmena saprotu, ka saglābt un kautko vēl zubrīties nav nekādas jēgas. Izdzeru pāris glāzes vīna, lai labāks miegs, pašķirstu tematisko uzdevumu grāmatu, ierēcu par mākslinieku, kas neprot zīmēt un liekos uz auss. Nākamā rītā visi, kas gatavi rakstīt esam klāt. No skolas kaut kāds simpātisks vīrišķis mums apstāsta praktiski kas un kā, pacienā ar končām un novēl veiksmi. Tad no palielas kaudzes piedāvā pašam izvilkt vāciņus (biļeti) un izdala lapas, kur rakstīt atbildes. Man iepatīkas zaļā krāsa un es izvelku 4.biļeti. 30 jautājumi un pusstunda laika. Drīkst būt 1 kļūda, bet mans iekšējais teicamnieces sindroms bļauj - neviena kļūda! Trīcošām rokām veru vaļā un ķeros klāt. Ir daži grūtāki, daži vieglāki jautājumi. Turpinu atbildēt ... uz vienu tā kā saminstinos - vai apdzīvotās vietas zilā zīme atļauj stāvēt ceļam kreisajā pusē??? Atbildu, ka nē, bet jūtu, ka viena iespējamā kļūda jau ir ... pēkšņi gandrīz jau pie beigām ... opā ... jautājums ne no manas grāmatas ... un pie tam par to stulbo alkoholu. Cik ilgā laikā iziet ... ? Manā grāmatā bija par alu, bet tad sāku atcerēties, ka vakar skolotāja garāmejot pieminēja, ka kaut kādās tur citās vecajās grāmatās esot bijis jautājums par vīnu ... Tā kā uztraukumā vairs neatceros neko par laikiem un promilēm, tad ievelku ķeksi pie tām stundām, ko viņa pieminēja, pilnīgi neesot pārliecināta un saprotu, ka nu man ir 2 jocīgie jautājumi, tātad 50 pret 50 - nolikšu vai izkritīšu. Aizveru savus biļešu vāciņus un dodos pie simpātiskā vīrišķa uz labošanu. Stāvu un gaidu - sirds sķiet sadalījusies 1000 gabalos un pukst visās malās. Skatos kā viņš manām atbildēm ar savu sarkano pildspalvu velk līdz un ar katru nākamo ķeksīti par pareizu atbildi mana sirds šķiet sāk pukstēt aizvien ātrāk. Pēc pēdējā ķeksīša viņš lēnām paceļ acis un ar filmzvaigznes cienīgu smaidu saka: "Apsveicu!". Sirds pēkšņi ir apstājusies un tālākais kā vienā miglā - pasniedzēja paraksta manu mācību karti, novēl veiksmi CSDD, piešķir atlaižu kuponu tālākām apmācībām, ja nu uzrodas tāda vēlme un pat nepamanu kā jau esmu laukā. Stāvu uz ielas un smaidu kā muļķe. Tāda neticami laba sajūta. Vēl gan priekšā CSDD teorijas eksāmens, bet tas nez kāpēc tādas bailes neizraisa.

Dainite

Dainite

 

Tev nebūs Instruktoru pamācīt ...

Lūk tieši tāda sejas izteiksme man bija pēc ceturtās braukšanas. Bet par visu pēc kārtas. Rīts skaists un jauks bez gala. Bailes no braukšanas jau sāk mazināties. Brīžiem pat varētu teikt, ka tā lieta sāk patikt. Arī Instruktoram šķiet, ka garastāvoklis labs. Iesēžos mašīnā un ar smaidu līdz ausīm šķelmīgi prasu: "Nu? Ko mēs šodien darīsim?" Un še tev. Instruktors nav uz mutes kritis. Viņš smīnēdams ietur pauzi un tā lēnām un izteiksmīgi atbild: "Brauksim mīļā, brauksim!" Tā nu mēs kārtīgas smieklu šalts pavadībā dodamies ielās. Pēc iepriekšējās reizes, kad piedzīvoju tādu kā kritienu atpakaļ, šodien atkal viss šķiet kārtībā. Braukšanas prasmes atkal ir atgriezušās. Visu jau it kā zinu un daru, tikai tā bailīgi joprojām. Lielākā problēma ir tā, ka es nejūtos kā pilntiesīgs satiksmes dalībnieks un baidos no manevriem - liekas, ka mani jau neviens neņems par pilnu un nerēķināsies. Bet tad mēģinu it kā paskatīties uz šo faktu no malas. Es taču pati pie stūres sēžot skatos apkārt un rēķinos ar citiem. Ja man akurāt brauc virsū, es taču bremzēju. Tātad arī pārējiem satiksmes dalībniekiem es esmu tikpat liela un pamanāma kā visi citi. (Man pie tam nebūt nav tā mazākā mācību mašīnīte, tieši otrādi.) Tā nu mēģinu pie šīs apziņas morāli piestrādāt. Lēnām, bet izdodas Atkal virpuļojam pa Pārdaugavu. Nu jau manu sava Instruktora mācību metodes sakarības. Katrā braukšanā atbilstoši progresam parādās klāt lielākas ielas, sarežģītāki krustojumi un āķīgākas situācijas vai grūtākas izbraucamās trajektorijas. Ir sākusies dresūra. To, kas labi padodas, to nākas atkārtot retāk, bet to, kas nesanāk, dresējam. Ir Āgenskalnā viens pretīgs krustojums, kur jādod ceļš visiem un vēl jātaisa kreisais tā kā uz atpakaļu, brrrr - nu nevaru es ietrāpīt tajā šaurumā tā kā viņš grib. Tāpēc laikam tanī krustojumā nonāku katrā braukšanā. Braucam, braucam kamēr jau labu brīdi jūtu, Instruktors vēro nevis ceļu, bet mani. Man jau kļūst interesanti, bet tad pēkšņi viņš tā domīgi saka: "Tāda smuka meitene. Baltā šallītē..." (pauze intrigai un tad turpina skaļi un skaidri) "A ko padomās tas kungs, kas blakus mašīnā brauc? Rokas uz stūres kā Šūmaheram - elkoņi gaisā... Elkoņus nolaid! Izliec savu smuko manikīru uz stūres tā lai visi redz. Estētiski ir jābrauc!!!" Tagad vienmēr kā sagribas elkoņus pacelt, tā atceros šito krāšņo komentāru. Tik forši viņam sanāca Kā jau ierasts, braucam jau nez kuro reizi pa Bauskas ielu. Pēkšņi auto bremzē. Ei !!! Kas ir??? Ko es nepamanīju ??? Izrādās tur redz tantiņa uz gājēju pāreju tipina. Bāc ... tas tantuks kamēr tiks līdz gājēju pārejai, ne tikai es, bet vēl 3 mašīnas būs paspējušas aizbraukt. Dusmojos. Te nu Instuktoram nebija taisnība. Pēc 20 m viņš pēkšņi liecas man pie stūres un pīkšķina. Es atkal sastingstu - kas šoreiz? Nē nekas, izrādās viņam jāpamāj kautkādam tur korišam uz ietves. Nu bāc ... ne pārāk klusiņām zem deguna nokomentēju, ka apdzīvotā vietā skaņas signālu uzmanības pievēršanai izmantot nedrīkst, ja vien nav avārijas situācija. Izskatās, ka to tik vien Instruktoram vajadzēja. Ak te viena lecīga un gudra, ja? Še tev! Jau nākamajā krustojumā lika nogriezties pa labi un ... Mūkusalas aplis, Salenieks un - esi sveicināta Krasta iela. Pie tam, ne jau pati Krastene, bet tas piedēklis, kas iet gar Lido. Visā garumā ... pilnīgs vājprāc. Tur tak katrai iebrauktuvei, kas nāk iekšā jādod ceļu. Pilnīgs vāks. Bakstos atkal, neko nemāku saskatīt. Beigās kautkā izmuļļājos cauri. Vēl jau jāiekļaujas Krastenes satiksmē!!! Mugura reāli slapja un visa pašapziņa atkal kaķim pie astes. Ausis kā tam nokareno ausu mincim bildē. Varonīgi izbraucu visu to gabalu cauri pa 11.novembra krastmalu, un veiksmīgi nokļuvu uz akmens tilta. Instruktors tik nomurmināja - nevajag jau tik ļoti baidīt tos smagos. Laikam pa tuvu smagajam gar degunu aizšmaucu garām Instruktoram beigu beigās varen apmierināta sejas izteiksme, bet man secinājums - tev nebūs pamācīt Instruktoru. Taču svarīgākais ir tas, ka gan man, gan viņam ar humora izjūtu viss ir kārtībā. Mūsu braukšanas kļūst aizvien jautrākas. Sāku jau ilgoties pēc nākamās.

Dainite

Dainite

 

Kaķim jau pārkāpts - palikusi tikai aste

Mani joprojām naktīs nepamet murgi par ceļazīmēm un krustojumiem, taču tas jau neko nemaina. Kalendārs savā nodabā tik ripina uz priekšu datumus un atkal klāt ir kārtējā nedēļas nogale skolas solā. Tēma - ārējās apgaismes ierīces. Te nu ir atkal pilnīgā mežā. Galvenais ātri saprast vismaz kautkādas teorētiskās sakarības un nokārtot teorijas eksāmenus, kamēr tas viss nav aizmirsies. Kad ko slēgt, ko neslēgt, kādā komplektā un ko darīt, ja kautkas nedeg. Pilnīgs murgs. Lai gan dzīvē tas liekas pavisam vienkārši - saslēdz tā lai braucot kautko vari redzēt un nespīdini otram acīs - visa gudrība. Un, ja kautkas nedeg, saslēdz visu ko vari, lai tevi redz un neskrien virsū Neviens tak uz šosejas nenāks mērīt kādā attālumā no pretīm braucošā jūs pārslēdzāties uz tuvajiem uguņiem. Bet eksāmenā redz ir jautājums un jāzin, ka tie ir 150 m. Kautkā tomēr skolotājai izdodas mums to visu iemācīt, jo uzdevumus par šo tēmu pildu tā ka prieks. Pēc noteikumiem, ja Jūs gadījumā uz ceļa tiekat apžilbināti, tad nemainot joslu samazinām ātrumu, ieslēdzam avārijas gaismas un apstājamies. Kad nu atkal varat kautko saskatīt, turpinām ceļu. Iedomājos šitādu gājienu, piemēram, uz Jūrmalenes trešajā joslā ... ui, kur labs bleķu kultenis sanāktu šitādu gājienu nostrādājot. Čupa ar sadauzītiem autiņiem un galvenā loma Degpunkta sižetā garantēta. Labi, ja nevajadzēs vēl katafalka pakalpojumus. Mūsdienu jaunatne gan ir galīgi neapzinīga un vecums laikam nenāk viens. Man ir piemeties absolūtais teicamnieces sindroms. Nekādi nevaru saprast kā tādu svarīgu lietu, kā CSN teoriju vispār var bastot, bet izrādās var. Un jaunatne basto uz nebēdu. Pierakstīšanās lapā izskatās, ka man un varbūt vēl pāris cilvēkiem ir 100% apmeklējums. Dažiem labiem grupā es vispār vēl gadus 10 tiesības nedotu un ceru, ka uz ielas nekad nesatikšu. Ienāku reiz klasē un skatos - no mugurpuses visi tik smuki sēž galvas noliekuši pār galdiem, ka nodomāju- laikam mācās. Lai nokļūtu savā vietā, man jāizmet līkums pa klases priekšu. Bet kāds velns mani dīdīja paskatīties uz to visu no klases priekšas. Mācās viņi - visi "sēž" telefonos ... Es kad parakstīju līgumu par mācībām autoskolā, apņēmos tos 2 mēnešus šķirties no savām brīvdienām un visu pārējo pakārtoju mācībām. Izskatās, ka mans apzinīgums ir kautkas no arheoloģisko izrakumu tēmas un mani vecāki mani ir nepareizi uzaudzinājuši. Tagad citi laiki, citi tikumi. Taču, kad jāraksta kārtējais kontroldarbs, mana centība tomēr atmaksājas. Atkal biļetītes ar 11 jautājumiem. Ņemam pa biļetītei un atbildam. Tā turpinām, kamēr ir trīs biļetītes atbildētas bez kļūdām. Šoreiz man tik gludi kā pirmajā reizē neiet, jo izrādās kontroldarba tēma ir plašāka nekā skolotāja bija solījusi. Nav tikai ceļazīmes vien, bet ir klāt arī tās tēmas, ko bijām tik tikko mācījušies. Nu un tā kā uzdevumus par šīm tēmām vēl nebiju skatījusi vispār, tad divās biļetītēs ielaižu pa vienai kļūdai un kontroldarbs tiek ieskaitīts tikai tad, kad esmu atbildējusi 5 biļetes. Tas gan nav šķērslis tam, ka atkal kontroldarbu pabeidzu pirmā un otrā dienā paskatoties pierakstīšanas lapā sāku skaļi smieties. Zaļie punktiņi, kas apliecina, ka kontroldarbs uzrakstīts, atkal ir tikai pie mana un Karīnas vārda. Kundzītes gados iekabina jaunatnei pa pilnu programmu. Puse no grupas pat vēl pirmo kontroldarbu nav uzrakstījuši. Taču teicamnieces sindroms dara savu. Nākamnedēļ skolas gala eksāmens. 30 jautājumi un drīkst būt 1 kļūda. Jautājumi tikai un vienīgi no tematisko uzdevumu grāmatām, bet ... ne tikai no jaunākās. Var gadīties jautājumi arī no visām visām vecajām grāmatām. Un tas rada papildus stresu. Tā kā priekš mācīšanās ir tikai 4 vakari, jo viens vakars ir aizņemts, tad lielā uzdevumu grāmata tiek sadalīta 4 daļās un tas nozīmē, ka katru vakaru jāizņem cauri 50 lapas ar tematiskajiem uzdevumiem. Nekādas atkāpes netiek pieļautas un mājās visi vakari paiet diskusijās par CSN. Pēc šitās nedēļas vīram liekas, ka viņš vēlreiz ir gājis autoskolā. Nu bet tā kā CSN tomēr ir tāda saimniecībā noderīga tēma, viņš arī baigi apvainojies nav, tikai klusībā droši vien tur īkšķus, lai nokārtoju to skolas eksāmenu ar pirmo reizi, jo vēl vienu tādu nedēļu viņš droši vien nepārdzīvos.

Dainite

Dainite

 

Pirmais lūzums

Jau trešā braukšana, bet joprojām negulēta un murgu pilna nakts. Viss iekšā griežas un naktī neko citu kā ceļazīmes un krustojumus sapņos neredzu. Visu rītu pa darbu bakstos un strādātājs tikpat nekāds neesmu. It kā jau nebūtu vairs no kā baidīties, bet trīcu kā apšu lapa. Un trīceklis nav par velti. Šoreiz it kā jau braucu, it kā jau visu zinu, bet salaižu daudz kļūdu un sastrādāju kaudzi muļķību - vairāk kā pirmajās 2 reizēs kopā. To trajektorija ne tā, to pa ilgu stāvu un domāju. Zīmes pēkšņi vairs neredzu un nerunāsim nemaz par pārliecību. Instruktors ar laikam nesaprot, kas ar mani notiek, jo visu laiku bubina un aizrāda. Nekas viņam nepatīk. Pilnīgi vai raudiens nāk - dura es esmu. Nekas man nesanāk, neko es nemāku un par visu visvairāk gribas izkāpt un visam atmest ar roku. Te mans instruktors laikam pamana, ka pietiek tikai rāt un pamācīt - un kā par brīnumu, izrādās māk arī paslavēt, nomierināt un pat jokot. Laikam sākam viens otru labāk iepazīt. Pēķšņi, izbraucot vienu visai sarežģītu krustojumu, mašīnā kapa klusums. Es ar pārbiedētu sejas izteiksmi trīcošā balstiņā prasu: "Ko es atkal izdarīju nepareizi?". Instruktors nokrekšķinās un tā negribīgi nosaka: "Nu ja man nav ko teikt, tad man nav ko teikt." Gandrīz vai pats neticēdams, ka es to krustojumu izbraucu gandrīz vai perfekti. Tātad nav tik traki ar mani tomēr. Tā mēs virpuļojam atkal pa Ziepniekkalnu kamēr nonākam pie A/S "Dzintars". Kautkur netālu no tās ir viens tāds plats un vientuļš ielas posms, kurā no 15 mašīnām pārpratuma pēc kādas pāris varbūt netīšām ietrāpās, kas nav mācībnieki. Tie, kas ar parastajām kārbām, tie te mācās uzsākt un apstāties - respektīvi - vispār braukt. Es, kas ar automātu (laikam liels retums) tur sajutos kā profiņš uz pārējo fona Instruktors noliek mani pie ceļa malas un saka: "Hm, nedomāju, ka jau tik drīz ķersimies pie uzdevumiem, bet pietiks tev tāpat vien vizināties." Viņš paņem savu mapīti un sākas teorijas daļa par tēmu - apgriešanās braukšanai pretējā virzienā. Izrunājam dažādus krustojumus un variācijas. Ar mobilo pabraukājam pa mapīti un varam jau sākt teoriju izpildīt praksē. Tā kā braucu labāk par tiem, kas ar parastajām kārbām tur mīcās, tad es viņus tur krustojumos baidu Atceros pati savas pirmās reizes un pilnībā saprotu izbiedētās sejas izteiksmes, kad pēkšņi krustojumā satieku kādu citu. Pirmās pāris reizes kautkā izmuļļāju to apgriešanos, bet tad jau laikam saprotu kas un kā, bet apgriežoties pretējā virzienā taisni ietrāpīt savā joslā tomēr neizdodas. Streipuļoju kā piedzēries zirgs. Instruktors man saka: "Brauksim tikmēr kamēr ne tikai tehniski, bet arī estētiski būs. Jābrauc ir smuki." Pēkšņi vienā apgriešanās piegājienā krustojumš iesprūstu - viens cits pārbijies mācībnieks (laikam pirmā reize) pēkšņi iebāž degunu krustojumā un aizšķērso manu trajektoriju. Nu ko - es pa bremzēm - abi tagad stāvam kā āži uz laipiņas. Redzu, ka otrā mašīnā instruktors lasa morāli un tam meitēnam acis kļūst aizvien lielākas. Mēs ar savējo mierīgi nosecinām, ka vainīgi ir viņi - viņi izbāzās uz galvenās ielas nedodot man ceļu. Taču no tā jau nekas labāks nepaliek, izgriezt un kautkur aizbraukt nevaram neviens ne otrs Tas meitēns ir tā sastindzis, ka atkusīs droši vien pret pavasari un atpakaļgaitu no viņas sagaidīt ir nereāli. Tā kā es it kā braucu labāk, tad atpakaļ visticamāk jāpadod man. Šausmas - pirmo reizi mūžā ķebļakāja (ātrumkoķis) jāieliek R (atpakaļgaitā). Neko darīt - pāris metrus taisni uz atpakaļu jau kautkā nobraucu. No situācijas taču ar godu jātiek prom. Līdz ar to kārtējai braukšanas reizei piedzīvojumu un adrenalīna deva izsmelta. Sestdien atkal kontroldarbs - par visām ceļazīmēm, tā kā jādodas zubrīties.

Dainite

Dainite

 

Vai tiešām es braucu?

Pēc pirmās braukšanas man liekas, ka šitas laikam nav gan priekš manis. Kā var reizē spaidīt pedāļus, grozīt stūri, redzēt ceļu, ieraudzīt ceļazīmes, saprast, ko tās visas komplektā nozīmē, izvairīties no bedrēm un peļķēm un tiem nejaukajiem tantukiem, kas uz gājēju pārejām ar saviem sunīšiem parādās gluži kā no gaisa. Tas ir kautkas prātam neaptverams. Nemaz nerunāsim par to, ka tās divas mistiskās ausis autiņa ārpusē, ko sauc par spoguļiem arī kautko rāda. Ko? Nav ne mazākās nojausmas. Uz otro braukšanu ierodos ar ne mazāku drebežē kā iepriekš. Joprojām ārprātīgi bail un viss iekšā griežas otrādi. Bet nav jau varianti. Kā mani kolēģi ierēc - tāda nauda izgāzta - nu jau, ka vai aiz skopuma nolikšot es tās tiesības. Un sava taisnība jau ir. Tikai minimālās braukšanas ar ko var tikt cauri auto skolai ir kopā 10. Un naudas izteiksmē tie ir ne vairāk un ne mazāk kā 150 Ls. Doma tāda, ka 7 reizes braucam un mācamies, ja ar to pietiek, tad piesakamies eksāmenam un tās 3 reizes nobraucam kā zināšanu pieslīpēšanu gaidot rindā uz CSDD auto un eksāmenu. Ja CSDD steidzami nenopirks vēl kādu eksāmena auto ar automātu, tad drīz tā rinda būs kādu mēnesi un vairāk. "Nu ko, braucam!" saka Instruktors un ... pēkšņi es nezinu, kas ir noticis ... ES BRAUCU !!! MAN SANĀK !!! Kautkas dīvains. Protams, ka bailīgi, lēnām utt., bet es braucu !!! Tas ir kautkas prātam neaptverams un neizskaidrojams. Tajā dienā man gan Instruktors neko īpaši sarežģītu neuzdeva. Aizbraucām līdz lidostai un viņš man parādīja vietu, kur parasti daudzi izkrīt eksāmenā. Es gan arī tik pašā pēdējā brīdī pamanīju, ka pirms lidostas tanī lielajā krustojumā ir pamatīgi nobēdzināta zīme "apgriezties aizliegts", un gandrīz jau gribēju izdarīt to pašu, ko visi, kas tur parasti izkrīt eksāmenā. Pareizi ir pabraukt gabaliņu uz priekšu, jo tur ir speciāli apgriešanās vieta. Tā lūk. Kaudzēm šitādu āķu - pilna Rīga. Spoguļi gan joprojām ir kautkas no fantastikas literatūras žanra un galīgi nav manējie. Bet kautkā ar Instruktora palīdzību jau galā tiekam. Atpakaļ braucot jau pa Ulmaņa gatvi rullēju tā ka prieks. Tikmēr, kamēr nepamanu, ka vairs nav 70 un gandrīz uzraujos uz fotoradara. Instruktors manā vietā bremzē, sak, negribot gan maksas fotogrāfiju. Kam vēl ir izdevies otrajā braukšanas reizē uzrauties uz fotoradara par ātrumu??? Vispār baigi stulba sajūta, kad pēkšņi mašīna dara ne to, ko viņai liec tu. It īpaši tad, kad pēkšņi no tavas kājas apakšas pazūd gāzes pedālis. Tas nozīmē, ka nu jau krietni par daudz ilgi tiek domāts un stāvēts un Instruktors ir nolēmis izpildīt manevru tavā vietā. Todien arī neko vairāk neizdarījām, ka vienkārši vizinājāmies pa mazajām ieliņām. Mācījos un trennēju pašas vienkāršākās lietas - smuki uzsākt, nobremzēt, izņemt pareizās trajektorijas utt. utjp.

Dainite

Dainite

 

Ceļa zīmju un teorijas džungļi

Gluži kā vējiem līdzi - nedēļas gandrīz vai zib gar acīm viena pēc otras. Ceļu satiksmes noteikumu biezoknī laužos aizvien dziļāk iekšā un saprotu cik daudz kam agrāk blakus sēžot neesmu pievērsusi uzmanību un pat neesmu par to aizdomājusies, bet cik šie sīkumi ir svarīgi uz ielas. Izrādās, ka operatīvais transportlīdzeklis par tādu kļūst tikai ieslēdzot skaņas signālu, kamēr viņš tikai zilā krāsā mirgo, tikmēr viņš nav nekas vairāk kā parasts auto. Savukārt tad, kad Saulkrastos mūsu kolonnu ved ceļu policisti priekšā ar zili sarkani mirgojošo un gaudojošo auto, tad tiem, kas negrib stāvēt ceļa malā un gaidīt kolonnas beigas ar zilo mirgojošo policijas auto, gribas atgādināt, ka tas ir dārgs maksas pakalpojums - 200 Ls un 6 soda punkti. Esam nonākuši līdz ceļa zīmēm. Te nu gan mums smagi nav paviecies. Latvijā jāiemācās baisi daudz un dažādu ceļa zīmju un apzīmējumu. Amerikā stāsta, ka esot tik kādas padsmit zīmes. Viss pārējais uzrakstīts uz ceļa . Vēl labāk ir tas, ka mums jāiemācās arī visas zīmes un noteikumi par ātrgaitas šosejām, kādas Latvijā vispār nav. Uz ceļazīmju viena staba nedrīkstot būs vairāk par 3 zīmēm, jo cilvēks vairāk nespēj vienlaicīgi uztvert. Taču tas nav traucējis Ventspilī kādam uzveidot šādu kokteili kā bildē. Nu ir pienācis tas svarīgais brīdis, ko sauc par pirmo kontroldarbu. Uz galda salikta kaudzīte ar biļetēm, kur katrā biļetē ir 11 jautājumi. Mums katram izdala atbilžu lapu un mazas lapiņas. Rīcība tāda: velkam biļeti un atbildam. Tad pavelkam svītru un pārbaudam atbildes, ja viss pareizi, rakstām nullīti. Ja nav, tad cik kļūdas. Tad ņemam nākamo biļeti un darām tāpat. Tā velkam biļetes kamēr uz lapiņas mums ir trīs rindiņas ar nullītēm. Respektīvi - jābūt trim biļetēm atbildētām bez kļūdām. Nu es protams kā ņemu tā visas pirmās trīs biļetes atbildu bez kļūdām. Trīs nullītes ir, nododu visu un pirmā pametu kuģi, t.i. klasi. Pārējie paliek rakstot un tie, kas nepabeigšot varēšot turpināt rīt pēc nodarbībām. Nākamajā rītā skatos - smieklīgāk nevar būt. Zaļie punktiņi grupas sarakstā ir tikai pie diviem uzvārdiem - mana un tās kundzītes, kas visvecākā grupā. Visi pārējie turpinās rakstīt. Vēl pāris nodarbībās būsim pabeiguši visas ceļa zīmes un tad sekos vēlviens kontroldarbs, tieši pirms gala eksāmena.

Dainite

Dainite

 

Mūsu pirmā tikšanās ...

Ak tu tētīt ! Tā nedēļa tak paskrēja tā, ka pat acis pamirkšķināt nepaspēju. Nakti pirms tikšanās ar savu potenciālo instruktoru pavadīju grozoties pa gultu. Kāda tur gulēšana? Sapņos joprojām rādās vienas vienīgas ceļazīmes un krustojumi. Nomodā apmēram tas pats. Ar vienu vārdu sakot - vairāk sev atgādinu galertu, kas trīc uz šķivja nekā sakarīgu un cilvēcisku būtni. Bet laikrādis ir nepielūdzams un 11:00 tuvojas. Jau minūtes piecpadsmit pirms norunātā laika stāvu pie Uzvaras pieminekļa un jūtos trakāk nekā savos 16, kad gāju uz randiņiem. Rokas un kājas atgādina pusvārītus makaronus un vēderā šķiet brokastis kautko nevar sadalīt ar vakariņām - viss griežas un met kūleņus. Sirds šķiet atrodas visur, tikai ne tur, kur jābūt. Un tad pēkšņi pie apvāršņa ieraugu - brauc mana Honda. Zilgani pelēka, tā paaudze, kas nav vecāka par 2002.gadu, samērā tīra un galvenais - ar baigo M burtu uz jumta Pie stūres kundzīte krietni vecāka par mani un tik smuki atbrauc un noparkojas, ka man ap dūšu paliek vēl bailīgāk. Beidzot no mašīnas izraušas arī viņš - mans potenciālais instruktors. Neliela auguma, vidējas miesasbūves kungs gados (absolūti nenosakāmos), bet galva sirma, tā kā gadi padaudz. Taču labi kopts, zolīds un sasmaržojies kā tikko no parfimērijas bodes. Nāk tā lēnām man dažus soļus pretī un pilnīgi jūtu kā ar savu skatienu mani novērtē - nu? kas tad mums te ir? Pilnīgi ar muguras smadzenēm sajutu. Nu - tālāk seko iepazīšanās utt. vārds pa vārdam un viņš aiziet uzsist klaču ar blakus mašīnu instruktoriem. Tur viņu ka biezs - ligzda laikam Kundzīte, kas no auto izkāpa ir Ļuda un mācās jau vairākus mēnešus paraleli pie diviem instruktoriem un šo nu ņemas slavēt. Man jau tā kā paliek drusku labāk ap sirdi. Tikmēr atgriežas pats instruktora kungs un vēlreiz kritiski nopētījis mani prasa: "Ko ar mašīnu dara zini? Pieredze ir?" Nu es tā kā stostoties saku, ka teorētiski jau tā kā zinu un praktiski drusku jau esmu braukusi, bet ne pa Rīgu un vispār tas bija sen ... Tad seko kroņa frāze: "Ļudočka - uz kurieni tev vajadzēja?" Ļudočka mierīgi atbild: "Uz Pļavniekiem." Instruktors tā viltīgi pasmaida un saka: "Nu tad braucam uz Pļavniekiem!" Man no šausmām iedomājoties, kur esam mēs un kur atrodas Pļavnieki acis ieplešas pavisam lielas, mugura nosvīst un klabošiem zobiem spēju vien stulbi izdvest: "Es???" Viņš mierīgi atbild: "Nu bet ne jau es!" un iesēžas auto varen apmierināts kā runcis uz mūrīša. Tanī pus minūtē ko pavadīju novelkot jaku un tiekot līdz vadītāja benķim mēģināju izmisīgi atsaukt atmiņā visu ko biju līdz šim dzirdējusi par sēdekli, spoguļiem un visu pārējo. Biju jau gandrīz tikusi sava "sagatvošanās" procesa vidū, kad pēkšņi atskan: "Stop!". Es pārbijusies sastingstu un vārgā balstiņā jautāju, ko esmu izdarījusi nepareizi, a viņš sāk smieties: "Mēs taču neuzpīpējām !". Fū ... kāds atvieglojums. Pirmais ledus ir salauzts. Ar otro piegājienu iesēžoties pie stūres es jau jūtos nedaudz labāk. Tanī dienā pievārēju jau Vienības gatvi un Salu tiltu. Kā es uz Krasta ielas nokļuvu no pirmās joslas līdz trešajai to es neatceros, jo piefiksēju tikai, ka esam jau uz Dienvidu tilta un vēlāk, ka jau rullēju pa Pļavnieku jauno apli aiz Depo. Ļudočku mēs aizvedām mājās veiksmīgi. Pēc tam gan es saņēmu nelielu lekciju par to kā pareizi jātur un jāgroza stūre un tad jau mēs rullējām atpakaļ. Atkal Dienvidu tilts, Bauskas iela visā garumā un turpat jau klāt bija mīļais Āgenskalns un Uzvaras piemineklis. Beigu beigās kautkā biju veikusi varonīgu apli pa Rīgas karstākajiem satiksmes punktiem. Dažubrīdi braucu es, dažu brīdi tikai stūrēju es un dažu brīdi šķiet vispār neko nedarīju es. Paldies Instruktoram un otrajiem pedāļiem Taču rezultāts ir. Manas pirmās bailes no Rīgas briesmīgās satiksmes nu ir kā ar roku atņemtas. Instruktors un mašīna ir iepazīti - nu atliek tikai sākt mācīties braukt. Sarunājam, ka turpmāk mūsu randiņi būs reizi nedēļā un mana pirmā braukšana ir beigusies. Tā pusotra stunda paskrien ļoti ātri, bet patiesībā ir tieši tik cik viens tāds zaļš gurķis var normāli noturēt uzmanību, jo ticiet man - tas nav viegli. Vismaz ja tam pieiet tik nopietni kā es to daru.

Dainite

Dainite

 

"Pareizais" instruktors?

Pienācis tas svarīgais brīdis izvēlēties instruktoru. Sēžu un blenžu savā skolas izsniegtajā lapiņā ar instruktoriem - pilnīgi nekādu emociju. Pieci uzvārdi - un neviens neizsaka pilnīgi neko. Labi - no pieciem divus izmetam - māca tikai krievu valodā un tas nerullē. Tātad pāri paliek: 1.Pretendents - māca Latviski - auto ir Volkswagen Golf 2.Pretendents - māca latviski/krieviski - auto ir Honda CRV 3.Pretendents - māca latviski - auto ir Audi A4 Mēģinājums caur pazīstamiem izdabūt kautkādu info par šiem instruktoriem izgāžas pilnībā. Gatavā katastrofa. Esmu salasījusies internetā un saklausījusies neskaitāmu gudreļu padomus par to cik svarīgs ir labs un pareizais instruktors. Neatliek nekas cits kā meklēt pa internetu i bildes, i atsauksmes. Tante Google - PALĪGĀ !!! Rokos jau vairākas dienas. Par Pretendentu Nr.3 uz mana instruktora godpilno nosaukumu nevaru atrast itin neko - tātad, laikam nekā no viņa arī nav. Sekmība CSDD statistikā viduvēja tāpat kā visiem pārējiem un tā kā auto man arī tomēr ir svarīgs, tad nafig - Audi A 4 nerullē. Pretendents Nr.1 - lai arī viņam par labu runā tas, ka CSDD uz ļoti līdzīga autiņa jākārto eksāmens, tas, ka par viņu vairākās vietās atrodu atsauksmes, ka pavirši pieiet darbam un velk laiku nesūtot uz eksāmenu, lai tik vairāk samaksātu, galīgi nerunā viņam par labu. Ja vajadzēs, pirms paša eksāmena gan jau kautkur izraušu Golfu ar ko pamēģināt gabarītus. Instruktors ar ne pārāk labu slavu man nav vajadzīgs - un bildē arī viņš man pārāk lielas simpātijas neizraisa. Nonāku pie Pretendenta Nr.2. Jau kuro dienu aplūkoju viņa foto internetā un kautkas man viņā tomēr patīk. Iespējams tas nedaudz šķelmīgais smaidiņš, tapēc domās atkal un atkal atgriežos pie viņa. Informācija par sekmību gan visai skopa. Maz viņam tie kursanti, un nolikušo skaits arī nav pārāk liels, taču, kad palasu un painteresējos, kas un kā patiesībā ir ar tiem eksāmeniem, kļūst skaidrs, ka šitā statistika nav nekāds rādītājs. Mašīna ar viņam lielākā no iespējamajām, ko vispār piedāvā kā mācībnieku. Un beigu beigās - ja nepatīk, var taču nomainīt. Netaisos taču ar viņu precēties, tikai gribu, lai iemāca braukt. Staigāju telefonam apkārt pus dienu, līdz beidzot saņemos piezvanīt: Es: LLLabdien. Viņš: Labdien (tādā drošā un patīkami nostādītā pieredzējuša vīrieša balsī). Es: Te Jūs traucē viena potenciāla kursante - es labprāt kopā ar Jums iemācītos braukt. Viņš: (Laikam samulsis no tāda teksta, jo pāris sekundes ir pauze) Nu tas ir labi, man prieks par to. Kad braucam? Rīt? Es: (Tagad panika ir man) Nē, nē rīt gan vēl nē, nevarēšu paspēt izbrīvēt laiku (pirmās muļķības, kas ienāca prātā). Viņš: Labi, tad nākamnedēļ - tiekamies pie Uzvaras pieminekļa. Honda ir zilpelēkā krāsā. Uz tikšanos. Es: Labi, paldies - uz tikšanos. Labu brīdi vēl stāvu sastingusi, jo saprotu, ka tūlīt, nu tas ir nākamnedēļ, būs jāsēžas pie stūres. Jopcik bumbiņ .... nu gan ir ziepes. Atceros kā pēdējo reiz, kad vasarā mēģināju braukt ar savu autiņu pa Katlakalnu, vīru gandrīz ķēra sirdstrieka, kad es mēģināju māsas sētas vārtiņos ietrāpīt. Par braukšanu to nevarēja nosaukt - es lēnām zagos ... Vīra pamācībām un teiktajam jau var arī neklausīt un pasūtīt 3 mājas tālāk, bet instruktoram ta runāt pretī nevarēs - būs jādara ko liek. Oi kā man ir bail, neaprakstāmi. Naktīs murgos redzu vienas vienīgas ceļazīmes.

Dainite

Dainite

 

Vecā labā draudzene "Anniņa"

Lai tiktu pie tiesībām pirmās palīdzības kursi saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir absolūti neizbēgams pasākums. Līdz ar to mana kārtējā tikšanās ar Anniņu aci pret aci bija tikai loģiska. Tam tika ziedota viena nedēļas nogale - respektīvi 2 x 4 stundas. Galā tests un apliecība, kas derīga 5 gadus. Tas nozīmē, ka ja šo 5 gadu laikā liksiet vēl kādu kategoriju tiesības, vai sagribēsiet ieroci vai darīsiet jebko citu, kur vajadzīga pirmā palīdzība, šī apliecība jums kalpos kā pierādījums, ka apmācība izieta. Bet, ja sagribēšu, piemēram, C vai BE kategoriju pēc 7 gadiem, tad man šī pirmā palīdzība būs jākārto pa jaunam. Taču, ja nesagribēšu neko, tad kaut līdz kapa malai varu dzīvot mierīgi, galvenais, ka atceros ātrās palīdzības numuru Pirmo palīdzību mācos nu jau trešo reizi mūžā un secinu, ka ar katru reizi tā kļūst aizvien vieglāka un īsāka. Nez ja mācīšos to vēl pēc 15 gadiem visa pirmā palīdzība būs piezvanīt uz 112 vai 113? Pasniedzējs mums pagadījies tāds prikolīgs onka - reizē piekasīgs kā knīpsatanga, bet vienlaicīgi ar tik labu mediķa melno humoru, ka nosmējušies esam līdz asarām. Kroņa frāze - sirds masāžu veicam visiem, bet elpināšanu, ja jums nav speciālās maskas, tikai ģimenes locekļiem un visiem tiem ar ko jūs guļat ! Man paveicās, jo laikam trāpīju viņam simpatizējošā vecuma grupā un mani viņš neapcēla, taču jaunie čalīši, kas sestdienas un svētdienas rītā sēž tādi nedaudz aizpampuši un žāvājas, tie viņam bija katrā piemērā. Vilka uz zoba ne pa jokam. Īpaši viņam patika Kristapiņš, kurš pavisam jauniņš un dzīves nepieredzējis spēra ārā visu, kas ienāca prātā. Tā mēs nonācām līdz tēmai par čūskas kodumiem. Pasniedzējs prasa: "Nu ko darīsiet, ja iekodusi odze?" Kristapiņš daudz nedomājot izsper: "Izsūkšu indi!" Nu to tik pasniedzējam vajadzēja... Viņš tā viltīgi paskatās un saka: "Sūkāt, Kristapiņ, varēsi nākamajā tēmā!" Mēs visi jau smejam kā kutināti, bet Kristapiņš pārsteigumā bola acis. Nākamā tēma - Insektu kodumi mutē. Pasniedzējs saka: "Tagad Kristapiņ tu vari sūkāt ... ledus gabaliņu, lai nepietūkst kakls kamēr atbrauc ātrie!" Mēs visi no smiekliem gandrīz gar zemi. Labi, ka tā bija pēdējā tēma un sekoja starpbrīdis. Pēc starpbrīža sekoja tests ar 10 jautājumiem - uzrakstīju bez kļūdām un laimīgi cilpoju mājās, jo priekšā stāveja pats svarīgākais lēmums - braukšanas instruktora izvēle.

Dainite

Dainite

 

Katrs Sākums Ir Grūts...

Pirmā skolas diena laikam ir grūta jebkurā vecumā. Vismaz man noteikti. Viss jauns, nezināms un skolas solā nav sēdēts vairāk kā 5 gadus. Doma, ka turpmākos 2 mēnešus būs jāceļas katru rītu - bez brīvdienām - tā vien spēj sabojāt omu. Bet ko ta nu vairs. Pulkstens nerāda vēl 9:00 no rīta, kad sēžu klasē un vēroju savus grupas biedrus. Mjā, vecums nenāk viens. Grupa ... 3 kundzītes gados un vesels bars tikko pilngadību sasniegušas jaunatnes. No apmēram 15 cilvēkiem, paldies Dievam puse ir dāmas, vismaz kāds mierinājums. Bet kad starpbrīdī pļāpājot secinu, ka tie čalīši ir tuvāk mana dēla vecumam nekā manam, tad gan paliek tā šķērmi ap dūšu. Ehhh ... sajutos veca. Nu ko, mierināju sevi, ka viņiem ir plika jaunība, bet man za to pieredze, zināšanas un beigu beigās, tādas mašīnas par kurām viņi var tikai sapņot. Kautkā jau aste jāceļ! Manas pārdomas par dzīvi pārtrauc mūsu enerģiskās pasniedzējas ierašanās. Dāma pašos labākajos gados, nedaudz varbūt vecāka par mani. Īsta skolotāja. Vienmēr perfekti saposusies, ar staltu stāju un labi nostādītu balsi. Vēlāk izrādās, ka patiesi laba - visu izskaidro tā, ka skaidrs pat blondīnēm Nodarbības mums būs 11 gabalas. Apmeklējums gandrīz obligāts. Vēl būs 2 dienas pirmā palīdzība un galā skolas eksāmens. Pa vidu 2 kontroldarbi. Tātad, nepaies ne 2 mēneši, kad viss būs cauri. Tas gan šobrīd šķiet vājš mierinājums. Pasniedzēja brīdina, ka braukt varēsim sākt pēc 3 nedēļām (kad vismaz dažus noteikumus jau zināsim), bet instruktoriem, lai zvanām laicīgi, jo viņi esot ļoti pieprasīti un aizņemti. Nākamnedēļ mums iekrīt pirmā palīdzība, tapēc pirmo divu dienu teorijai būs laiks "nosēsties". Līdz šim man likās, ka es taču jau daudz ko zinu. Izrādās ne vella nezinu un brīžiem šķiet, ka vēl mazāk zin tie, kas pa ielām braukā. Uh kā acīs sāk lekt citu kļūdas (savējo jau vēl nav ). Dažas interesantas lietas: zinājāt, ka uz šosejas, ja kautkāda iemesla pēc mašīnas sataisījušas korķi, pēdējam auto ieteicams stāvēt ar avārijas gaismām? Tapēc, lai tas kurš pa šoseju nāk ar vismaz trīsciparu skaitli spidometrā laicīgi redzētu, ka jūs tur stāvat un taisat korķi. Ja šitā būtu darījis tas, kurš uz Rīgas apvedceļa stāvēja pēdējais pie tā ceļa remonta luksafora, tad iespējams tagad pats negulētu slimnīcā.
ja uz ceļa notrieksiet kādu ragulopu un nolemsiet nevienam par to neziņot, lai sanāktu vakariņās cepetis, tad - ja jūs noķers ar to lopu mašīnā, jums piešūs nelikumīgas medības un sods būs - 5000 Ls. Dārgas kotletes var sanākt.
un ja nu jums ienāks prātā atteikties no medicīniskās pārbaudes alkohola aizdomu gadījumā, tad sods ir 800 - 1000 Ls, tiesības nost uz 4 gadiem un arests uz 10 - 15 diennaktīm, kā arī 8 soda punkti. Kad pēc 4 gadiem būsiet tiesības nolicis pa jaunam, tikai tad jums "ieslēgsies" tie 8 soda punkti. Tā kā līdz 2 gadiem tiesības ņem nost par 10 soda punktiem, tad nopelnot netīšām vēl pāris soda punktus, atkal variet palikt bez tiesībām. Morāle? Ar taksi braukt ir lētāk ...

Dainite

Dainite

 

Viss, Kas Notiek - Notiek Uz Labu

Sveicināti visi, kas nolēmuši palasīt manu blogu, jeb latviski sakot - publisko dienasgrāmatu. Nolēmu to rakstīt tāpēc, ka manā dzīvē šobrīd notiekošais ir izraisījis ārkārtīgu interesi kolēģos, rados un draugos. Un interesi izraisījušais fakts ir tāds, ka - ES MĀCOS AUTOSKOLĀ!!! Tas apkārtējiem, nupat ir karstākais dienas kārtības temats, ko apriest pie pēcpusdienas kafijas. Lai neizjauktu lietu kārtību sākšu par visu pēc kārtas. Lielākā daļa pat netic, ka man nav tiesību. Un tas patiešām ir jocīgs fakts ņemot vērā to, cik ķerta esmu attiecībā uz amerikāņu autiņiem. Bet tāds nu ir fakts. Kautkā dzīvē līdz šim sanācis, ka sākumā dēļ vienas jaunības stulbumā piedzīvotas avārijas (paldies Dievam ar laimīgām beigām), vēlāk tādēļ, ka vienmēr pa rokai bija šoferītis, tiesību man joprojām nav. Bet dzīve jau tāpēc ir interesanta, ka tās piedāvātais scenārijs parasti atšķiras no mūsējā. Pēc viena "neliela" ģimenes skandāliņa sapratu, ka esmu sasodīti atkarīga jautājumā, kas saistīts ar nokļūšanu kautkur, kur neiet sabiedriskais transports. Un tas, ka viena pat nekur aizbraukt nevaru - tas bija pēdējais piliens. Galvā atausa tas, ka daudzreiz biju jokojot teikusi, ka sajūgs ir kautkāds nedamācījušos inženieru izgudrojums un, ka tiesības likšu tikai tad, kad Latvijā tās varēs nokārtot atbilstoši 21. gadsimtam - uz automāta. Sapratu, ka ja negribu likt tiesības kopā ar dēlu - tad šis ir pēdējais brīdis, kad kļūt neatkarīgai attiecībā uz auto vadīšanu. Tā nu nepagāja i ne pāris nedēļas, kā trīcošām kājām stāvēju pie autoskolas biroja durvīm un domāju - nu gan man ir gals klāt - varbūt labāk tomēr ņemt kājas pār pleciem? Taču gals ne tuvu nebija klāt, tas izrādījās tikai daudzsēriju piedzīvojumu seriāla sākums, kam sēriju skaits pagaidām ir nezināms.

Dainite

Dainite

×