Kā jebkura daudzsēriju ziepju opera, arī šis seriāls par manām tiesībām beidzot ir noslēdzies. Pie tam jāsaka - ļoti veiksmīgi. Visiem, kas cītīgi sekoja līdz un turēja par mani īkšķus vēlos teikt milzīgu paldies. Tomēr noslēgumā vēl apkopošu šādus tādus faktus un domugraudus par visu šo.
Ir milzīga atšķirība vai tiesības liek 18 gados par senču naudu pilnīgi bez nekādas dzīves pieredzes, motivācijas un saprašanas kāpēc tu to dari, vai arī to dara 35 gados, ar konkrētu mērķi un motivāciju,
Tā lielā diena beidzot ir klāt. Varbūt priekš kāda liksies, ka aprakstu pārāk sīki, bet varbūt kādam tas tieši noder, jo pirms pati nokļuvu tur - neviens nespēja pastāstīt, kā tad tas viss īsti notiek. CSDD mājaslapā info sausa un nekāda. Ļipiņa trīc tā, ka neesmu gulējusi jau 2 naktis. Vīram tas viss ir tik tālu līdz kaklam, ka viņa vienīgās cerības ir, ka nokārtošu ar pirmo un šitas murgs reiz beigsies. Uz CSDD dodamies ar savu auto, bet kā jau ierasts – ja man braukšana – tad snieg uz pilnu k
Uz šo braukšanas nodarbību nemaz negribas iet, jo kaut kur sirds dziļumos jūtu, ka tā ir pēdējā. Instruktoram arī laikam tā bēdīgi ap sirdi, jo uzzinājis, ka man nākamo pirmdien CSDD braukšanas eksāmens, caur pieri tā kārtīgi mani nopēta un galīgi bez entuziasma balsī saka, nu tad jau jāsakārto papīri un jāpieliek kārtīgu punktu. Labu brīdi sēžam mašīnā, pildām visādus papīrus un gvelžam dažādus niekus. Smejos, ka nākamnedēļ atkal nākšu uz nodarbību, bet viņš ne par ko neraksta mani blociņā. Aiz
Viens no retajiem Golfiem (bildē) ar automātu, kas pieejams uzreiz, ir nedaudz pavecāks brālis tam ar ko būs jākārto eksāmens CSDD, bet tā kā kopumā viņi visi ir ļoti līdzīgi (visi kloķi tajās pašās vietās), tad derēs arī šis. Norunātajā vietā esmu jau laicīgi un kamēr instruktors kautkur aizdauzījies, nopētu auto. Jā, šis instruktors ar kārtību un pedantisku attieksmi pret darbu ir uz Jūs. Mašīnā kultūrslānis šķiet audzis jau labu laiku. Mierinu sevi, ka man tikai vajag piemērīt Golfu. Neko cit
Divpadsmitajā braukšanā apsēžos blakus Instruktoram un saku, ka viņš tikai visu laiku bubina un rājas, līdz beigās man tāda sajūta, ka tā arī neko neesmu līdz šim iemācījusies. Laikam arī izskatos tobrīd pēc skumja un sašļukuša balona, jo viņš tā līdzjūtīgi skatās uz mani kādu brīdi, tad tā sirsnīgi un silti pasmaida un saka: "Kādas muļķības. Tā nemaz nav! Tu brauc jau pavisam labi. Bet bubināt un visu laiku piekasīties ir mans darbs. Tad nu tā - šodien tev uzdevums braukt tā, lai mute man būtu
Pēc Instruktora ieteikuma, nomaksāju skolā vēl 3 braukšanas nodarbības kopā pa 45 Ls, jo viņam esot pamatotas aizdomas, ka ar to tad nu varētu arī pietikt, bet tad aši piebilst - nu... bet tad jau redzēsim... Es kā jau kārtīga teicamniece būdama saprotu, ka tikai ar Instruktora atvēlēto laiku placī cauri netikšu, tāpēc vienā visai aukstā sestdienas rītā ņemam savu koši sarkano autobusu (Chrysler Town&Country) un braucam uz placi - mācīsimies noparkot mūsu milzeni. Braucot turp domāju, nez kā
Ziemassvētku garās brīvdienas laikam atstāj iespaidu, jo mana desmitā braukšana pēkšņi kļūst gandrīz vai noburta. Jau tā pa svētkiem reāli sanāk izlaist 3 nedēļas bez braukšanas nodarbībām ar Instruktoru un visa prakse ir svētku iepirkšanās braucieni ar savu auto. Ar to taču ir par maz - sīkais mājās noliekas slims ar kaut kur sagrābstītu vēdera vīrusu un es esmu piesieta pie mājas, jo šitā sērga izrādās dikti lipīga. Tā kā negribas nevienu aplaist, tad, protams, zvanu Instruktoram un mēs pārceļ
Tiem, kas aizmirsuši, atgādināšu, ka rakstu par notikumiem ar laika nobīdi. Ir decembra vidus, tuvojas ziemassvētki un šī ir devītā, jeb pēdējā braukšana pirms garajām svētku brīvdienām. Beidzot Latvijā ir iestājusies ziema. Viss apkārt balts un mirdzošs. Skaisti bez gala. Kamēr nav jāsēžas pie stūres, jo ceļi, kā jau pierasts, iesālīti kā tādi gurķīši un mašīna izskatās pēc vidēja izmēra sivēna. Arī mana mācību Honda nav izņēmums. Logu mazgājamais beidzas tieši pirms manas nodarbības un pirmais
Ja mācāmies braukt, tad ziemā un, ja braukšanas nodarbība, tad pēc iespējas draņķīgāks laiks. Vieglus ceļus mēs nemeklējam Kam ziemas prieki, kam Ušakova piešķirtā brīvbiļete sabiedriskajā transportā stiprās snigšanas dēļ - man kārtējā braukšanas nodarbība - jau astotā. Ar šausmām jau iepriekšējā vakarā skatos pa logu - sniegs tik snieg un snieg... Naktī paskatos - joprojām birst... No rīta manī jau ir manāma panika. Vīrs smej: jā vieglus ceļus tu nemeklē. Ja pirmais sniegs, tad uzreiz tā kārtī
Tā kā ģeometrija nav nekāda nieka lieta, nākamajā braukšanā, kas jau pēc sava kārtas numura ir septītā, mēs turpinām manu dresūru. Ja jau lāci cirkā var iemācīt braukt ar divriteni un staigāt pa virvi, tad gan jau arī man izdosies iemācīties šito ķīnas ābeci. Šodien dienas kārtībā pēdējā figūra, kas ir pati sarežģītākā un eksāmenā ir obligāta. Mašīnas noparkošana paraleli ietvei. Vispirms atkal teorētiskā instruktāža ar mapes, telefona un blociņa palīdzību. Ar telefonu labu brīdi braukājam pa ma
"Ak tu mana ģeometriskā, tu trapece vai riņķa līnija...", tā dzied Fredis un Labvēlīgais tips, bet mana ģeometrijas stunda pienāk 6. braukšanā. Instruktors nopēta mani un saka: "Dresēt pa ielu jau Tevi vēl varētu ilgi un dikti, bet labi, pietiks – braucam uz placi!" Nu ka jābrauc, ta jābrauc. Mūsu placis atrodas tepat netālu, pašā Vienības gatves sākumā tūlīt aiz jaunās Demakovas piramīdas, atvainojiet, Gaismas pils, nu tur, kur tie dārziņi. Nav jau nekāds cukurs – bedrains bez gala, bet vieta i
Milzīgais atvieglojums, ko izjutu pēc skolas teorijas eksāmena tāds mānīgs, jo priekšā ir vēl CSDD teorija. Tā kā skolas eksāmens tiek uzrakstīts svētdienas dienā, kas skolas biroja darbiniekiem ir brīvdiena, tad dokumentus iesniegt noformēšanai priekš došanās uz CSDD var tikai pirmdienas rītā. Es kā jau īsts students par nolikto eksāmenu sevi vakarā apbalvoju ar kārtīgu vīna pudeli, kas automātiski rada nelielu peregaru pirmdienas rītā, taču galīgi nav traucēklis, lai jau 9:00 no rīta būtu skol
Kad aiz muguras jau četras braukšanas ar instruktoru un iegūta zināma kvalifikācija, tiek pieņemts lēmums mēģināt braukt ar savu auto. Mīļotais un uzticamais ģimenes mīlulis Town&Country, jeb tautas valodā Džeris beidzot tiek pie jauna rotājuma uz pakaļējā stikla, kur jau vesels bars ar uzlīmēm to gaida. Nu vismaz vientuļi tam M burtam tur nebūs. Savukārt visiem tiem, kas stāv korķī aiz manis, būs vairāk lasāmvielas. Jau pie garāžas pārbiedēju vīru gribot izsperties uz lielā ceļa pārāk tuvu
Sākumā likās, ka tie 2 mēneši, kas katru nedēļas nogali jāpavada skolas solā būs kārtīgs nebeidzamais stāsts, taču laiks paskrēja nemanot. Pēdējā nedēļas nogale ir klāt. Sestdien vēl nedaudz mācības un svētdien skolas eksāmens. Visu nedēļu kā jau bija ieplānots, dzelžaini turējos pie savas apņemšanās. Katru vakaru pa 50 lapām no tematisko uzdevumu grāmatas. Noslēgumā vēl cauri tās lapas, kurās tika tomēr pa kādai kļūdiņai ielaista. Beigu beigās secināju, ka sāku kļūdīties jau tādos jautājumos, k
Lūk tieši tāda sejas izteiksme man bija pēc ceturtās braukšanas. Bet par visu pēc kārtas. Rīts skaists un jauks bez gala. Bailes no braukšanas jau sāk mazināties. Brīžiem pat varētu teikt, ka tā lieta sāk patikt. Arī Instruktoram šķiet, ka garastāvoklis labs. Iesēžos mašīnā un ar smaidu līdz ausīm šķelmīgi prasu: "Nu? Ko mēs šodien darīsim?" Un še tev. Instruktors nav uz mutes kritis. Viņš smīnēdams ietur pauzi un tā lēnām un izteiksmīgi atbild: "Brauksim mīļā, brauksim!" Tā nu mēs kārtīgas smie
Mani joprojām naktīs nepamet murgi par ceļazīmēm un krustojumiem, taču tas jau neko nemaina. Kalendārs savā nodabā tik ripina uz priekšu datumus un atkal klāt ir kārtējā nedēļas nogale skolas solā. Tēma - ārējās apgaismes ierīces. Te nu ir atkal pilnīgā mežā. Galvenais ātri saprast vismaz kautkādas teorētiskās sakarības un nokārtot teorijas eksāmenus, kamēr tas viss nav aizmirsies. Kad ko slēgt, ko neslēgt, kādā komplektā un ko darīt, ja kautkas nedeg. Pilnīgs murgs. Lai gan dzīvē tas liekas pav
Jau trešā braukšana, bet joprojām negulēta un murgu pilna nakts. Viss iekšā griežas un naktī neko citu kā ceļazīmes un krustojumus sapņos neredzu. Visu rītu pa darbu bakstos un strādātājs tikpat nekāds neesmu. It kā jau nebūtu vairs no kā baidīties, bet trīcu kā apšu lapa. Un trīceklis nav par velti. Šoreiz it kā jau braucu, it kā jau visu zinu, bet salaižu daudz kļūdu un sastrādāju kaudzi muļķību - vairāk kā pirmajās 2 reizēs kopā. To trajektorija ne tā, to pa ilgu stāvu un domāju. Zīmes pēkšņi
Ceļa zīmes nu ir gandrīz pievārētas. Visus tos sīkumus atcerēties laikam spēj tikai enciklopēdijas cienīga atmiņa. Par štruntīgu galvu es gan laikam sūdzēties nevaru, bet šķiet, ka arī man pēc kāda laiciņa puse šīs informācijas būs jau labi kaut kur noarhivēta. Bet pat tik sausā lietā kā ceļazīmes gadās jautri brīži.
Labākais atradums CSNoteikumos, kas klasē izraisīja vispārēju jautrību ir 326. zīme "Apstāties aizliegts" - nu tas zili sarkanais rimbulis ar krustu - tas taču nosaka, ka apst
Pēc pirmās braukšanas man liekas, ka šitas laikam nav gan priekš manis. Kā var reizē spaidīt pedāļus, grozīt stūri, redzēt ceļu, ieraudzīt ceļazīmes, saprast, ko tās visas komplektā nozīmē, izvairīties no bedrēm un peļķēm un tiem nejaukajiem tantukiem, kas uz gājēju pārejām ar saviem sunīšiem parādās gluži kā no gaisa. Tas ir kautkas prātam neaptverams. Nemaz nerunāsim par to, ka tās divas mistiskās ausis autiņa ārpusē, ko sauc par spoguļiem arī kautko rāda. Ko? Nav ne mazākās nojausmas. Uz otro
Gluži kā vējiem līdzi - nedēļas gandrīz vai zib gar acīm viena pēc otras. Ceļu satiksmes noteikumu biezoknī laužos aizvien dziļāk iekšā un saprotu cik daudz kam agrāk blakus sēžot neesmu pievērsusi uzmanību un pat neesmu par to aizdomājusies, bet cik šie sīkumi ir svarīgi uz ielas. Izrādās, ka operatīvais transportlīdzeklis par tādu kļūst tikai ieslēdzot skaņas signālu, kamēr viņš tikai zilā krāsā mirgo, tikmēr viņš nav nekas vairāk kā parasts auto. Savukārt tad, kad Saulkrastos mūsu kolonnu ved
Ak tu tētīt ! Tā nedēļa tak paskrēja tā, ka pat acis pamirkšķināt nepaspēju. Nakti pirms tikšanās ar savu potenciālo instruktoru pavadīju grozoties pa gultu. Kāda tur gulēšana? Sapņos joprojām rādās vienas vienīgas ceļazīmes un krustojumi. Nomodā apmēram tas pats. Ar vienu vārdu sakot - vairāk sev atgādinu galertu, kas trīc uz šķivja nekā sakarīgu un cilvēcisku būtni. Bet laikrādis ir nepielūdzams un 11:00 tuvojas. Jau minūtes piecpadsmit pirms norunātā laika stāvu pie Uzvaras pieminekļa un jūto
Pienācis tas svarīgais brīdis izvēlēties instruktoru. Sēžu un blenžu savā skolas izsniegtajā lapiņā ar instruktoriem - pilnīgi nekādu emociju. Pieci uzvārdi - un neviens neizsaka pilnīgi neko. Labi - no pieciem divus izmetam - māca tikai krievu valodā un tas nerullē. Tātad pāri paliek: 1.Pretendents - māca Latviski - auto ir Volkswagen Golf 2.Pretendents - māca latviski/krieviski - auto ir Honda CRV 3.Pretendents - māca latviski - auto ir Audi A4 Mēģinājums caur pazīstamiem izdabūt kautkādu info
Lai tiktu pie tiesībām pirmās palīdzības kursi saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir absolūti neizbēgams pasākums. Līdz ar to mana kārtējā tikšanās ar Anniņu aci pret aci bija tikai loģiska. Tam tika ziedota viena nedēļas nogale - respektīvi 2 x 4 stundas. Galā tests un apliecība, kas derīga 5 gadus. Tas nozīmē, ka ja šo 5 gadu laikā liksiet vēl kādu kategoriju tiesības, vai sagribēsiet ieroci vai darīsiet jebko citu, kur vajadzīga pirmā palīdzība, šī apliecība jums kalpos kā pierādījums, ka apmācī
Pirmā skolas diena laikam ir grūta jebkurā vecumā. Vismaz man noteikti. Viss jauns, nezināms un skolas solā nav sēdēts vairāk kā 5 gadus. Doma, ka turpmākos 2 mēnešus būs jāceļas katru rītu - bez brīvdienām - tā vien spēj sabojāt omu. Bet ko ta nu vairs. Pulkstens nerāda vēl 9:00 no rīta, kad sēžu klasē un vēroju savus grupas biedrus. Mjā, vecums nenāk viens. Grupa ... 3 kundzītes gados un vesels bars tikko pilngadību sasniegušas jaunatnes. No apmēram 15 cilvēkiem, paldies Dievam puse ir dāmas,
Mūžvecais jautājums no filmas "Cilvēka bērns" ir tikpat neviennozīmīgi atbildams, kā jautājums: Kas labāks - parastā kārba vai automātiskā? Dzirdu jau dzirdu kā katrs otrais no Jums, kas lasa šīs rindas, tagad dziļi ievelk elpu. Savs viedoklis ir katram. Taču uz šo jautājumu atbildēt nevar un patiesībā, tas arī nav vajadzīgs. Katrai kārbai ir savi plusi, savi mīnusi un dažāds pielietojums. Tieši tāpēc jau uz pasaules ir tik daudz un dažādas mašīnas, lai mums ikvienam būtu iespēja izvēlēties to,
