Jump to content

Blogi

 

Vēl nedaudz no ģeometrijas ...

Tā kā ģeometrija nav nekāda nieka lieta, nākamajā braukšanā, kas jau pēc sava kārtas numura ir septītā, mēs turpinām manu dresūru. Ja jau lāci cirkā var iemācīt braukt ar divriteni un staigāt pa virvi, tad gan jau arī man izdosies iemācīties šito ķīnas ābeci. Šodien dienas kārtībā pēdējā figūra, kas ir pati sarežģītākā un eksāmenā ir obligāta. Mašīnas noparkošana paraleli ietvei. Vispirms atkal teorētiskā instruktāža ar mapes, telefona un blociņa palīdzību. Ar telefonu labu brīdi braukājam pa mapīti un pārspriežam dažādu auto manevrēšanas trajektorijas un to grozīšanās nacionālās īpatnības. Man ir vienkārši dievīgs Instruktors. Šito pacietību atbildot uz 1000 un vienu manu jautājumu, citu par citu āķīgāku un stulbāku. Beidzot esam nonākuši līdz reālai braukšanai. Un atkal viņš pirmajā reizē lēnām izbrauc visu manā vietā liekot tikai skatīties apkārt un vērot. Tad izbraucam kopā pa abiem un tad jau es viena. Un te nu atkal ir čuššš. Kā balodim – protu, protu... a kā jādara – pļurkt. Muļļājos kā tāda galīga zoss. Jau līdz asarām gandrīz, jo nekādi nevaru trāpīt starp tiem stabiņiem tik smuki kā Instruktoram gribētos. Traucē pilnīgi viss – bedres, abas kreisās rokas, slīpums, šķībie stabiņi un, protams, arī zābaki nav bez vainas. Visam galā vēl pilnīgā izmisumā sajaucu pedāļus un ar šerpu palēcienu nopļauju visus 3 priekšā esošos stabiņus tā, ka tie aš aizlido. Nu ir vāks. Aizveru acis, nolieku galvu uz stūres un domāju – tūlīt, ka Instruktors mani patrieks tā labi tālu... Bet mans Instruktors jau nebūtu mans Instruktors, ja viss būtu kā parasti. Kamēr es tur izmisumā jau šņaukājos, viņš mierīgi izkāpj no auto, aiziet priekšā, salasa nogāztos mietiņus, sastutē tos vietā, noslauka skaidas no bampera un iesēžas atpakaļ auto. Domāju, eh ka tūlīt dabūšu... bet viņš tā mierīgi un līdzjūtīgi paskatās uz mani, pasmaida un saka: "Ko ta sēžam? Kautkas ir noticis? Mums vēl vairāk kā pusstunda laika, tā arī sēdēsim? Braucam, braucam!" Viņa apbrīnojamais miers palēnām pielīp arī man un jau pēc brīža mēs stumdāmies pa iepriekšējā reizē apgūtajām figūrām. Visas sanāk tīri tā neko, vien garāža atpakaļgaitā kautkā īsti negrib padoties. Atkal un atkal lēnītēm mēģinu saprast pamata likumsakarības, līdz Instruktors nosaka: "Zinu jau zinu, ka tev visu vajag perfekti un lēnām, bet..." teikuma turpinājums lasāms viņa mētelīša mugurā, kas noplīvo aizejot pār placi godam nopelnītajā pīppauzē. Turpinu cīnīties savā nodabā ar to nelaimīgo garāžu un pie sevis domāju – kā man ir paveicies ar Instruktoru !!!

Dainite

Dainite

 

Ģeometrijas pamati jeb "figūras placī"

"Ak tu mana ģeometriskā, tu trapece vai riņķa līnija...", tā dzied Fredis un Labvēlīgais tips, bet mana ģeometrijas stunda pienāk 6. braukšanā. Instruktors nopēta mani un saka: "Dresēt pa ielu jau Tevi vēl varētu ilgi un dikti, bet labi, pietiks – braucam uz placi!" Nu ka jābrauc, ta jābrauc. Mūsu placis atrodas tepat netālu, pašā Vienības gatves sākumā tūlīt aiz jaunās Demakovas piramīdas, atvainojiet, Gaismas pils, nu tur, kur tie dārziņi. Nav jau nekāds cukurs – bedrains bez gala, bet vieta ir un figūras no slotaskātiem kautkā sastutētas arī ir. Nu – vismaz aptuveni. Bet par šo izklaidi jāmaksā 1 Ls stundā – sargam būdiņā. Tad nu ķeramies klāt. Eksāmenā ir obligātā figūra – parkošanās paraleli ietvei un izvēles figūras – garāža atpakaļgaitā, kases automāts, apgriešanās braukšanai pretējā virzienā un estakāde, jeb braukšanas uzsākšana pret kalnu. Nolemjam sākt ar vienkāršākajām. Braukšanas uzsākšana pret kalnu, jeb estakāde. Tā vien liekas, ka ar automātu jau tas ir tik vienkārši, ka tur vispār nav ko mācīties. Bet jāizpilda jau ir pēc priekšrakstiem. Pareizi tātad ir sekojoši. Braucam virsū slīpumam līdz mietiņš kreisajā pusē ir tieši pret plecu, tad bremze, parkings un rocene. Noņemam kājas no pedāļiem un saliekam rokas klēpī. Tad sākam visu otrādāk un uzsākam braukt, neslīdot atpakaļ, bet nedrīkst arī nospolēt ne drusciņas. Skan vienkārši, bet tad sākas "bet...". Tā jau vien liekas, ka automāts taču neslīd atpakaļ – nekā lielākas un smagākas mašīnas slīd un kā vēl slīd, tāpēc jau laicīgi esmu samācīta mājās, ka kreisā kāja jātur uz bremzes un ar labo jāuzdod gāzīte tā līdz 1000 apgriezieniem un tad lēnām jāatlaiž bremze. Šitā samācīta uz viltībām ar pirmo reizi izpildu to figūru tik filigrāni un eleganti, ka Instruktoram acis lielas un apaļas, bet viņš spītīgi klusē, tik zem deguna nomurminot – nu labi, braucam tālāk - apgriezties. Apgriešanās braukšanai pretējā virzienā. Iebraucam figūrā pa labo pusi gar pašiem mietiņiem, tad, kad tas pirmais mietiņš tā apmēram pie priekšējām durvīm, stūre līdz galam un pa kreisi griežam kamēr auto deguns pie kreisās puses mietiņiem. Tā kā mans Instruktors māca braukt tā, lai nelauztu auto, tad viņš neļauj stūri kruķīt stāvot uz vietas ar nospiestu bremzi, bet kamēr esam vēl kustībā atgriezt jau stūri atpakaļ vismaz daļēji. Pārliekam atpakaļgaitā un, laižot bremzi vaļā, stūre līdz galam pa labi un padodam atpakaļ. Nedrīkst nogāzt aizmugurē mietiņus, tapēc jāskatās spoguļos, taču, ja nav ne mazākās nojausmas, kas tajos spoguļos jāierauga, tas nav vienkāršs uzdevums. Līdz ar to pagriežu galvu un nopētu mietiņu, kuram visticamāk tiktu tas gods dabūt ar mana auto pakaļas bamperu un, braucot atpakaļgaitā, to cītīgi pētu spogulī. Mietiņam paveicās. Tad pārliekam draivā, fiksi stūri pa kreisi un braucam ārā, kamēr visi mietiņi vēl savās vietās. Kases automāts. Tik vienkārši! Vajag tikai nobraukt taisni un ar spoguli nenogāzt to slotaskātu, bet piebraukt tik tuvu, lai varētu to aizsniegt neatraujoties no ķebļa. Mans Instruktors dzīvi vieglāku nepadara un uzskata, ka atraut nedrīkst arī muguru, tāpēc jāpiebrauc precīzi, nekļūdīgi un eleganti. Bet ņemot vērā, ka tie mietiņi viens šķībāks par otru, tad uzdevums nav no vieglajiem. Garāža atpakaļgaitā. Te nu tikai sākas. Vispirms Instruktors ņem blociņu un mobilo telefonu un lēnām braucot ar telefonu pa mapīti mēģina to ieparkot blociņā. Uzdevuma teorētiskā daļa man it kā pielec. Tagad jāķeras pie praktiskās daļas. Nostājamies izejas pozīcijā un pirmajā reizē, pateicoties otriem pedāļiem, Instruktors izbrauc visu manā vietā. Mans uzdevums vērot, kas parādās un ir redzams spoguļos. Otro piegājienu pildam abi kopā "tagad griez stūri" veidā. Trešā reize tīri manā izpildījumā. Raustos kā epileptiķis un nekādi nespēju saprast no kurienes tie mietiņi tajos spoguļos uzrodas. Instruktoram laikam apnīk uz to skatīties un viņš saka: "Domu jau esi sapratusi, tā kā tu te turpini strādāt, bet es iešu uzpīpēt." Mierīgi izkāpj no auto un aiziet pār placi. Nosmejos pie sevis – mans Instruktors savā elementā. Tā nu es tur ļurkājos pa to garāžu – iekšā un ārā, kamēr instruktors atnāk atpakaļ un saka: "Nu re cik smuki sanāca! Tad uz šitās smukās nots šodien pietiks." Pusstundu vēl pariņķojam pa Pārdaugavu un, tad jau dodamies atpakaļ uz ligzdu.

Dainite

Dainite

 

CSDD Teorijas eksāmens

Milzīgais atvieglojums, ko izjutu pēc skolas teorijas eksāmena tāds mānīgs, jo priekšā ir vēl CSDD teorija. Tā kā skolas eksāmens tiek uzrakstīts svētdienas dienā, kas skolas biroja darbiniekiem ir brīvdiena, tad dokumentus iesniegt noformēšanai priekš došanās uz CSDD var tikai pirmdienas rītā. Es kā jau īsts students par nolikto eksāmenu sevi vakarā apbalvoju ar kārtīgu vīna pudeli, kas automātiski rada nelielu peregaru pirmdienas rītā, taču galīgi nav traucēklis, lai jau 9:00 no rīta būtu skolas birojā. Iesniedzu savu karti, ko parakstījusi teorijas pasniedzēja un saņemu atbildi, ka dokumenti būs gatavi nākamajā dienā pēc 14:00. No tā brīža esmu brīva izvēlēties, kad doties uz CSDD, bet ne vēlāk kā 3 nedēļu laikā. Ja novilkšu pāri tām 3 nedēļām, skolā jāraksta pa jaunam teorija. Noteikumi paliek noteikumi, kas gan uz mani īsti neattiecas, jo jau trešdienas rītā īsi pēc astoņiem kratos tramvajā un dungoju kā Fredis ... 10.tramvajs.... Kopš skolas eksāmena, kamēr gatavojās papīri, šīs trīs dienas esmu nolikusi malā praktisko uzdevumu grāmatu un dragāju cauri tikai CSDD mājaslapā pieejamo teorijas eksāmenu. Jautājumi atšķiras. Reizēm pat pavisam nedaudz. Kādā bildītē zīmīte klāt, kādā nost... tā kā jāpēta īpaši uzmanīgi, lai arī jautājumi kopumā vienkāršāki nekā grāmatā un skolas eksāmenā. Tā kā kvalifikāciju esmu uzaudzējusi tik tālu, ka no 10 izietajiem eksāmeniem CSDD mājaslapā varbūt tikai vienā ir kāda kļūdiņa gadījusies pārpratuma pēc, tad jūtos daudzmaz droša. Taču tas neko nemaina, trīcu kā apšu lapa. Patiesībā, ja godīgi no bailēm nevis par to, ka nenolikšu, bet par to, ka sev esmu uzlikusi atbildības latiņu - bez nevienas kļūdas jānoliek ! CSDD nav viesmīlīgs. Ārā ir briesmīgi auksts, bet neceriet, ka CSDD savus klientus iekštelpās ielaidīs kaut 5 minūtes agrāk. Viss pūlis (vismaz kādi cilvēki 50) drebinās un lēkā no vienas kājas uz otru tā ka prieks. Beidzot atveras durvis un visi metās siltumā. Labi, ka katram savs mērķis un visi paklīst pa ēkas gaiteņiem. Tā kā pirmais eksāmens sākas jau pēc kādam 20 minūtēm, man laika nav daudz, taču kamēr iebraucu, ka man vispirms jāiet lejā pieteikties turpat kur jāpiesakās pašām tiesībām un tikai tad augšā uz eksāmenu telpu jau paiet 5 minūtes. Numuriņš te, numuriņš tur, numuriņš vēl kaut kur .... pieejot pie WC durvīm jau sāku skatīties apkārt - kur man numuriņu izņemt Autoskola godam par mani visu nomaksajusi un dokumentus sagatavojusi, līdz ar to reģistrācija simboliska - mani ieraksta sarakstā, ka eju uz teoriju. Tālāk man jādodas augšā uz eksāmena kabinetu un jāgaida kamēr atvērsies durvis un visus no šī saraksta pēc kārtas izsauks. Kamēr gaidu savu eksāmenu, sēžu un vēroju, kā no cita kabineta pa vienam nāk ārā braukšanas eksaminatori ar saviem "trusīšiem". Visi tie eksaminatori vienādās melnās jakās, biksēs, kurpēs un ar vienādām mapītēm. Nez apenes ar viņiem visiem vienādas? Un sejas ... tie nabaga trusīši visi izskatījās tā it kā viņi ietu nevis pavizināt šo vīru melnā, bet reāli uz nokaušanu. Tikai viens no visiem redzētajiem eksaminatoriem sievietei atvēra durvis. Pārējie aizgāja kā ērģļi pa priekšu gandrīz vai ar kādu atsperdami durvis. Brrrr ... jau šausmās notrīcu, ka arī es kautkad būšu šo trusīšu lomā. Man jau ir bail. Manu eksāmenu gan pieņem jauka, smaidīga blondīne, kas mierīgi visus piereģistrē, sasēdina pie datoriem, paskaidro noteikumus un novēl veiksmi. Eksāmens sākas. Jautājumi patiešām viegli un es samērā ātri virzos tiem cauri. Ne ar ko neatšķiras no jau desmitiem reižu pildītā izmēģinājuma eksāmena CSDD mājaslapā. Kad esmu pabeigusi, ir nedaudz jāpanervozē un jāpagaida, jo atbilde un ekrāna parādās tanī brīdī, kad telpā pēdējais rakstītājs nospiež pēdējo "enter". Un tad beidzot seko ilgi gaidītā atbilde: Jūs esat pieļāvusi 0 kļūdas. Eksāmens ir nokārtots. URRRRRĀĀĀĀ ... !!! Laime pilnīga un labi padarīta darba sajūta. Mūsu vārdi saglabāšoties CSDD datubāzē un gada laikā no šī brīža mums jānokārto braukšanas eksāmens. Atpakaļ uz centru liekas, ka 10.tramvajs gandrīz vai lido. Tagad atliek tikai iemācīties braukt, jo personīgais plāns ir, ka uz sieviešdienu tak tomēr vajadzētu tās tiesības dabūt. Atliek cerēt, ka Instruktors būs līdzīgās domās. Nez kad pie tiesībām tiks mūsu grupas Kristapiņš, kas ar savu lielību skolas eksāmenā 12 kļūdas pielaida? Vēlāk uzzinu, ka puse grupas neuzrakstīja skolas eksāmenu un CSDD es esmu nokārtojusi pirmā. Nu teicamniece? Vakarā viens vīniņš derēja, ne?

Dainite

Dainite

 

T&C tiek pie sava M burta

Kad aiz muguras jau četras braukšanas ar instruktoru un iegūta zināma kvalifikācija, tiek pieņemts lēmums mēģināt braukt ar savu auto. Mīļotais un uzticamais ģimenes mīlulis Town&Country, jeb tautas valodā Džeris beidzot tiek pie jauna rotājuma uz pakaļējā stikla, kur jau vesels bars ar uzlīmēm to gaida. Nu vismaz vientuļi tam M burtam tur nebūs. Savukārt visiem tiem, kas stāv korķī aiz manis, būs vairāk lasāmvielas. Jau pie garāžas pārbiedēju vīru gribot izsperties uz lielā ceļa pārāk tuvu vienam vecam pasātam. Pēc tam jau gan tā lēnām un prātīgi, bet sanāk tā neko. Un nekas neiedarbojas labāk par instruktora otrajiem pedāļiem, kā apziņa, ka pašai jau vien par auto remontu būs jāmaksā. Sacūkāšu apdrošināšanas reputāciju, būs sitiens pa maku. Tā nu lēnā garā tiek izbraukāta Sarkandaugava, Vecmīlgrāvis un visas iespējamās mazās ieliņas, kur kā jau pie sestdienas, nav īpaši daudz auto. Uz beigām gandrīz jau sāk iepatikties. Izrādās Kundziņsalā uzlikuši zīmi dzīvojamā zona un man nekas neatliek kā griezties uz riņķi, jo dzīvojamā zonā mācību braukšana nav atļauta. Pēkšņi ceļa malā pie sliedēm ieraugu - zemē guļ suns. Oi - suni jāglābj! Pati knapi prot braukt - viņa tagad suni glābs. Kamēr es apgriezu auto un aizbraucu atpakaļ pie tā suņa, viņš tur 3 reizes varētu paspēt uz viņsauli. Bet es atbraucu! Piebraucu klāt, suns liels - riktīgs Reksis. Bail tā sperties uzreiz klāt, atveru logu un uzpīkšķinu. A ko suns - pieceļas, paskatās caur pieri uz mani (ar domu - glābēja atradusies, skaties, ka pašu nav jāglābj!) un asti vicinādams mierīgi aizčāpo. Še tev nu bija labā griba. Bet par to izmēģināju kā ir uz šaura ceļa apgriezt mašīnu - gluži negribot pirmā no eksāmena figūrām pieveikta. Pēc šāda privāta trenniņa uz savu 5.braukšanu dodos jau ar pavisam citu pārliecību. Taču piedzīvojumi mani atrod aiz katra stūra. Džerim kā jau kārtīgam amerikānim pedāļi ar tādu palielu gājienu jāspiež, lai autiņš brauktu. Iesēžos savā Hondā un kā ievilku pa gāzes pedāli tā kā Džerim - bāc, Honda ar visiem 4 no vietas ar palēcienu. Pāris kvartāli pagāja kamēr pieradu, ka pedāļi savādāki. Instruktors tik noelsās - nu gan tu dod. Var jau var redzēt, ka esi mājas darbus pildījusi un braukusi ar citu auto. Tā nu mēs vizināmies atkal pa Pārdaugavu. Šodien dienas kārtībā Iļģuciems. Jāvedot Hondu uz tanku pusdienās. Tikai pašā tankā nokonstatēju, ka mana Honda ēd gāzi. Līdz tam nekas par to neliecināja. Visu laikam izdarīju smuki un pareizi, jo Instruktora kungs gandrīz nemaz nebubināja. Nu ja nu vienīgi par to, ka baidos izbraukt uz Daugavgrīvas ielas. Paldies tai fūrei, kas mani palaida. Laikam žēl palika Tā nu mēs ripinamies tālāk. Instruktors jau vairs paniski nepieskata manas darbības, tik tā ar acs kaktiņu. Tātad - uzticas Laikam braucu jau tīri labi, ja sāk braukšanas laikā runāt pa telefonu. Pēc sarunām nojaušu, ka viņš ne tikai ir vienā citā autoskolā teorijas pasniedzējs, bet arī amatieru līgas volejbola komandas treneris. Nu viens cilvēks orķestris! Pēkšņi priekšā viens baigi liels krustojums. Man kreiso jātaisa. Nu sagaidu savu zaļo, iebraucu līdz vidum, gaidu, kad visi tie murmuļi aizvāksies, kas man maisās. A tur viens mersis kautko čammājas. Aiz viņa neko neredzu, bet ceļš liekas plats, nolemju - griezīšu. Kā tieku mersim aizmugurē ieraugu, ka tur nevis josla, bet drošības saliņa uzzīmēta - Opā !!! Pa to tak nevar braukt, es pa labi, caur pieturu un pa ieskriešanās joslu atpakaļ uz ceļa. Tanī brīdī dzirdu Instruktors beidz sarunu un noliek telefonu.... ievelku galvu plecos un nolaižu ausis - nu gan es dabūšu !!! Tāda izturēta klusuma pauze un tad tā lēni un izjusti: "UN KAS TAS TĀDS BIJA??? KO???" A ko man teikt? Nolaistām ausīm vārgā balstiņā nočiepstu: "Nezinu. Kautkā tā stulbi sanāca." Taču viņš vēl labu brīdi nevar rimties: "Tik smuki iesāki visu un pašā galā visu ņēmi un sačakarēji!" Tādā garā viņš man klusiņām bubināja visu atlikušo braukšanas laiku. Laikam nevarēja samierināties ar pēkšņo sieviešu loģikas izgājienu no tik praktiskas un pragmatiskas sievietes kā es. Esam jau atbraukuši atpakaļ līdz mācībnieku ligzdošanas vietai pie Uzvaras pieminekļa, kad Instruktors paziņo: "Viss, nākamreiz braucam uz placi, pietiks tev vizināties tāpat vien. Sāc jau visādas muļķības darīt." Pa kluso nolūru, ka viņš savā lapā ieliek man atzīmi "7". Viņš redzot, ka lūru kā zirgs šķībi pār plecu, nosaka, ka septiņi man esot avansā, jo par to krustojumu man pēriens pienākoties nevis "7".

Dainite

Dainite

 

Gals ir "gandrīz" klāt ...

Sākumā likās, ka tie 2 mēneši, kas katru nedēļas nogali jāpavada skolas solā būs kārtīgs nebeidzamais stāsts, taču laiks paskrēja nemanot. Pēdējā nedēļas nogale ir klāt. Sestdien vēl nedaudz mācības un svētdien skolas eksāmens. Visu nedēļu kā jau bija ieplānots, dzelžaini turējos pie savas apņemšanās. Katru vakaru pa 50 lapām no tematisko uzdevumu grāmatas. Noslēgumā vēl cauri tās lapas, kurās tika tomēr pa kādai kļūdiņai ielaista. Beigu beigās secināju, ka sāku kļūdīties jau tādos jautājumos, ko sākumā pildīju aizvērtām acīm - tā ir zīme - PIETIEK ! ! ! Pēdējā nodarbībā vēl pārrunājam tēmas, kas uzdevumos ir, bet noteikumos nav. Parunājam par miglu, sānslīdēm un satiksmes drošību. Bet pašā galā "pati labākā tēma" - alkohols. Vispirms visus kursus tiek mācīts, ka pie stūres dzert nedrīkst, bet pēdējā lekcijā tomēr izrādās, ka man jāiezubra kaudze vidējie rādītāji par tēmu - kāda stipruma un veida alkohols cik daudz promiles var dot un cik ātri iziet. Nu feini. Tāda sajūta, ka vispār jau nedrīkst, bet ja ļoti gribās, tad drusciņ drīkst ... ar tiesībām līdz 2 gadiem 0,2 promiles, bet tiem, kam stāžs lielāks par 2 gadiem pat 0,5 promiles. Taču tā kā patieso promiļu daudzumu var noteikt tikai asinīs, tad visi tie kaktu mērāmie aparāti ir baigi slidenā lieta. Un kurš pēc tam būs vainīgs, kad visi sū ... jau būs notikuši? Labāk tomēr vispār nemaz un tad nav jālauza galva - var vai nevar braukt? Tomēr daži interesanti fakti par zaļo pūķi: Jebkurš alkohols jau pēc 2 minūtēm ir nonācis asinīs, bet savu maksimālo koncentrāciju asinīs tas sasniedz pēc 30 - 50 minūtēm.
Visātrāk iziet vieglie dzirkstošie dzērieni, tad stiprie dzērieni un vīni, bet alus ir tas, kas visilgāk uzkavējas mūsu organismos.
Alkohola koncentrācijas asinīs samazināšanās ātrums ir vidēji 0,15 promiles stundā un maldīgs ir priekštats, ka to var paātrināt. Visi pretpaģiru īdzekļi un tautas metodes gan uzlabo labsajūtu, taču nekādi neietekmē promiļu samazināšanās ātrumu.
Pēdējā vakarā pirms skolas eksāmena saprotu, ka saglābt un kautko vēl zubrīties nav nekādas jēgas. Izdzeru pāris glāzes vīna, lai labāks miegs, pašķirstu tematisko uzdevumu grāmatu, ierēcu par mākslinieku, kas neprot zīmēt un liekos uz auss. Nākamā rītā visi, kas gatavi rakstīt esam klāt. No skolas kaut kāds simpātisks vīrišķis mums apstāsta praktiski kas un kā, pacienā ar končām un novēl veiksmi. Tad no palielas kaudzes piedāvā pašam izvilkt vāciņus (biļeti) un izdala lapas, kur rakstīt atbildes. Man iepatīkas zaļā krāsa un es izvelku 4.biļeti. 30 jautājumi un pusstunda laika. Drīkst būt 1 kļūda, bet mans iekšējais teicamnieces sindroms bļauj - neviena kļūda! Trīcošām rokām veru vaļā un ķeros klāt. Ir daži grūtāki, daži vieglāki jautājumi. Turpinu atbildēt ... uz vienu tā kā saminstinos - vai apdzīvotās vietas zilā zīme atļauj stāvēt ceļam kreisajā pusē??? Atbildu, ka nē, bet jūtu, ka viena iespējamā kļūda jau ir ... pēkšņi gandrīz jau pie beigām ... opā ... jautājums ne no manas grāmatas ... un pie tam par to stulbo alkoholu. Cik ilgā laikā iziet ... ? Manā grāmatā bija par alu, bet tad sāku atcerēties, ka vakar skolotāja garāmejot pieminēja, ka kaut kādās tur citās vecajās grāmatās esot bijis jautājums par vīnu ... Tā kā uztraukumā vairs neatceros neko par laikiem un promilēm, tad ievelku ķeksi pie tām stundām, ko viņa pieminēja, pilnīgi neesot pārliecināta un saprotu, ka nu man ir 2 jocīgie jautājumi, tātad 50 pret 50 - nolikšu vai izkritīšu. Aizveru savus biļešu vāciņus un dodos pie simpātiskā vīrišķa uz labošanu. Stāvu un gaidu - sirds sķiet sadalījusies 1000 gabalos un pukst visās malās. Skatos kā viņš manām atbildēm ar savu sarkano pildspalvu velk līdz un ar katru nākamo ķeksīti par pareizu atbildi mana sirds šķiet sāk pukstēt aizvien ātrāk. Pēc pēdējā ķeksīša viņš lēnām paceļ acis un ar filmzvaigznes cienīgu smaidu saka: "Apsveicu!". Sirds pēkšņi ir apstājusies un tālākais kā vienā miglā - pasniedzēja paraksta manu mācību karti, novēl veiksmi CSDD, piešķir atlaižu kuponu tālākām apmācībām, ja nu uzrodas tāda vēlme un pat nepamanu kā jau esmu laukā. Stāvu uz ielas un smaidu kā muļķe. Tāda neticami laba sajūta. Vēl gan priekšā CSDD teorijas eksāmens, bet tas nez kāpēc tādas bailes neizraisa.

Dainite

Dainite

 

Tev nebūs Instruktoru pamācīt ...

Lūk tieši tāda sejas izteiksme man bija pēc ceturtās braukšanas. Bet par visu pēc kārtas. Rīts skaists un jauks bez gala. Bailes no braukšanas jau sāk mazināties. Brīžiem pat varētu teikt, ka tā lieta sāk patikt. Arī Instruktoram šķiet, ka garastāvoklis labs. Iesēžos mašīnā un ar smaidu līdz ausīm šķelmīgi prasu: "Nu? Ko mēs šodien darīsim?" Un še tev. Instruktors nav uz mutes kritis. Viņš smīnēdams ietur pauzi un tā lēnām un izteiksmīgi atbild: "Brauksim mīļā, brauksim!" Tā nu mēs kārtīgas smieklu šalts pavadībā dodamies ielās. Pēc iepriekšējās reizes, kad piedzīvoju tādu kā kritienu atpakaļ, šodien atkal viss šķiet kārtībā. Braukšanas prasmes atkal ir atgriezušās. Visu jau it kā zinu un daru, tikai tā bailīgi joprojām. Lielākā problēma ir tā, ka es nejūtos kā pilntiesīgs satiksmes dalībnieks un baidos no manevriem - liekas, ka mani jau neviens neņems par pilnu un nerēķināsies. Bet tad mēģinu it kā paskatīties uz šo faktu no malas. Es taču pati pie stūres sēžot skatos apkārt un rēķinos ar citiem. Ja man akurāt brauc virsū, es taču bremzēju. Tātad arī pārējiem satiksmes dalībniekiem es esmu tikpat liela un pamanāma kā visi citi. (Man pie tam nebūt nav tā mazākā mācību mašīnīte, tieši otrādi.) Tā nu mēģinu pie šīs apziņas morāli piestrādāt. Lēnām, bet izdodas Atkal virpuļojam pa Pārdaugavu. Nu jau manu sava Instruktora mācību metodes sakarības. Katrā braukšanā atbilstoši progresam parādās klāt lielākas ielas, sarežģītāki krustojumi un āķīgākas situācijas vai grūtākas izbraucamās trajektorijas. Ir sākusies dresūra. To, kas labi padodas, to nākas atkārtot retāk, bet to, kas nesanāk, dresējam. Ir Āgenskalnā viens pretīgs krustojums, kur jādod ceļš visiem un vēl jātaisa kreisais tā kā uz atpakaļu, brrrr - nu nevaru es ietrāpīt tajā šaurumā tā kā viņš grib. Tāpēc laikam tanī krustojumā nonāku katrā braukšanā. Braucam, braucam kamēr jau labu brīdi jūtu, Instruktors vēro nevis ceļu, bet mani. Man jau kļūst interesanti, bet tad pēkšņi viņš tā domīgi saka: "Tāda smuka meitene. Baltā šallītē..." (pauze intrigai un tad turpina skaļi un skaidri) "A ko padomās tas kungs, kas blakus mašīnā brauc? Rokas uz stūres kā Šūmaheram - elkoņi gaisā... Elkoņus nolaid! Izliec savu smuko manikīru uz stūres tā lai visi redz. Estētiski ir jābrauc!!!" Tagad vienmēr kā sagribas elkoņus pacelt, tā atceros šito krāšņo komentāru. Tik forši viņam sanāca Kā jau ierasts, braucam jau nez kuro reizi pa Bauskas ielu. Pēkšņi auto bremzē. Ei !!! Kas ir??? Ko es nepamanīju ??? Izrādās tur redz tantiņa uz gājēju pāreju tipina. Bāc ... tas tantuks kamēr tiks līdz gājēju pārejai, ne tikai es, bet vēl 3 mašīnas būs paspējušas aizbraukt. Dusmojos. Te nu Instuktoram nebija taisnība. Pēc 20 m viņš pēkšņi liecas man pie stūres un pīkšķina. Es atkal sastingstu - kas šoreiz? Nē nekas, izrādās viņam jāpamāj kautkādam tur korišam uz ietves. Nu bāc ... ne pārāk klusiņām zem deguna nokomentēju, ka apdzīvotā vietā skaņas signālu uzmanības pievēršanai izmantot nedrīkst, ja vien nav avārijas situācija. Izskatās, ka to tik vien Instruktoram vajadzēja. Ak te viena lecīga un gudra, ja? Še tev! Jau nākamajā krustojumā lika nogriezties pa labi un ... Mūkusalas aplis, Salenieks un - esi sveicināta Krasta iela. Pie tam, ne jau pati Krastene, bet tas piedēklis, kas iet gar Lido. Visā garumā ... pilnīgs vājprāc. Tur tak katrai iebrauktuvei, kas nāk iekšā jādod ceļu. Pilnīgs vāks. Bakstos atkal, neko nemāku saskatīt. Beigās kautkā izmuļļājos cauri. Vēl jau jāiekļaujas Krastenes satiksmē!!! Mugura reāli slapja un visa pašapziņa atkal kaķim pie astes. Ausis kā tam nokareno ausu mincim bildē. Varonīgi izbraucu visu to gabalu cauri pa 11.novembra krastmalu, un veiksmīgi nokļuvu uz akmens tilta. Instruktors tik nomurmināja - nevajag jau tik ļoti baidīt tos smagos. Laikam pa tuvu smagajam gar degunu aizšmaucu garām Instruktoram beigu beigās varen apmierināta sejas izteiksme, bet man secinājums - tev nebūs pamācīt Instruktoru. Taču svarīgākais ir tas, ka gan man, gan viņam ar humora izjūtu viss ir kārtībā. Mūsu braukšanas kļūst aizvien jautrākas. Sāku jau ilgoties pēc nākamās.

Dainite

Dainite

 

Kaķim jau pārkāpts - palikusi tikai aste

Mani joprojām naktīs nepamet murgi par ceļazīmēm un krustojumiem, taču tas jau neko nemaina. Kalendārs savā nodabā tik ripina uz priekšu datumus un atkal klāt ir kārtējā nedēļas nogale skolas solā. Tēma - ārējās apgaismes ierīces. Te nu ir atkal pilnīgā mežā. Galvenais ātri saprast vismaz kautkādas teorētiskās sakarības un nokārtot teorijas eksāmenus, kamēr tas viss nav aizmirsies. Kad ko slēgt, ko neslēgt, kādā komplektā un ko darīt, ja kautkas nedeg. Pilnīgs murgs. Lai gan dzīvē tas liekas pavisam vienkārši - saslēdz tā lai braucot kautko vari redzēt un nespīdini otram acīs - visa gudrība. Un, ja kautkas nedeg, saslēdz visu ko vari, lai tevi redz un neskrien virsū Neviens tak uz šosejas nenāks mērīt kādā attālumā no pretīm braucošā jūs pārslēdzāties uz tuvajiem uguņiem. Bet eksāmenā redz ir jautājums un jāzin, ka tie ir 150 m. Kautkā tomēr skolotājai izdodas mums to visu iemācīt, jo uzdevumus par šo tēmu pildu tā ka prieks. Pēc noteikumiem, ja Jūs gadījumā uz ceļa tiekat apžilbināti, tad nemainot joslu samazinām ātrumu, ieslēdzam avārijas gaismas un apstājamies. Kad nu atkal varat kautko saskatīt, turpinām ceļu. Iedomājos šitādu gājienu, piemēram, uz Jūrmalenes trešajā joslā ... ui, kur labs bleķu kultenis sanāktu šitādu gājienu nostrādājot. Čupa ar sadauzītiem autiņiem un galvenā loma Degpunkta sižetā garantēta. Labi, ja nevajadzēs vēl katafalka pakalpojumus. Mūsdienu jaunatne gan ir galīgi neapzinīga un vecums laikam nenāk viens. Man ir piemeties absolūtais teicamnieces sindroms. Nekādi nevaru saprast kā tādu svarīgu lietu, kā CSN teoriju vispār var bastot, bet izrādās var. Un jaunatne basto uz nebēdu. Pierakstīšanās lapā izskatās, ka man un varbūt vēl pāris cilvēkiem ir 100% apmeklējums. Dažiem labiem grupā es vispār vēl gadus 10 tiesības nedotu un ceru, ka uz ielas nekad nesatikšu. Ienāku reiz klasē un skatos - no mugurpuses visi tik smuki sēž galvas noliekuši pār galdiem, ka nodomāju- laikam mācās. Lai nokļūtu savā vietā, man jāizmet līkums pa klases priekšu. Bet kāds velns mani dīdīja paskatīties uz to visu no klases priekšas. Mācās viņi - visi "sēž" telefonos ... Es kad parakstīju līgumu par mācībām autoskolā, apņēmos tos 2 mēnešus šķirties no savām brīvdienām un visu pārējo pakārtoju mācībām. Izskatās, ka mans apzinīgums ir kautkas no arheoloģisko izrakumu tēmas un mani vecāki mani ir nepareizi uzaudzinājuši. Tagad citi laiki, citi tikumi. Taču, kad jāraksta kārtējais kontroldarbs, mana centība tomēr atmaksājas. Atkal biļetītes ar 11 jautājumiem. Ņemam pa biļetītei un atbildam. Tā turpinām, kamēr ir trīs biļetītes atbildētas bez kļūdām. Šoreiz man tik gludi kā pirmajā reizē neiet, jo izrādās kontroldarba tēma ir plašāka nekā skolotāja bija solījusi. Nav tikai ceļazīmes vien, bet ir klāt arī tās tēmas, ko bijām tik tikko mācījušies. Nu un tā kā uzdevumus par šīm tēmām vēl nebiju skatījusi vispār, tad divās biļetītēs ielaižu pa vienai kļūdai un kontroldarbs tiek ieskaitīts tikai tad, kad esmu atbildējusi 5 biļetes. Tas gan nav šķērslis tam, ka atkal kontroldarbu pabeidzu pirmā un otrā dienā paskatoties pierakstīšanas lapā sāku skaļi smieties. Zaļie punktiņi, kas apliecina, ka kontroldarbs uzrakstīts, atkal ir tikai pie mana un Karīnas vārda. Kundzītes gados iekabina jaunatnei pa pilnu programmu. Puse no grupas pat vēl pirmo kontroldarbu nav uzrakstījuši. Taču teicamnieces sindroms dara savu. Nākamnedēļ skolas gala eksāmens. 30 jautājumi un drīkst būt 1 kļūda. Jautājumi tikai un vienīgi no tematisko uzdevumu grāmatām, bet ... ne tikai no jaunākās. Var gadīties jautājumi arī no visām visām vecajām grāmatām. Un tas rada papildus stresu. Tā kā priekš mācīšanās ir tikai 4 vakari, jo viens vakars ir aizņemts, tad lielā uzdevumu grāmata tiek sadalīta 4 daļās un tas nozīmē, ka katru vakaru jāizņem cauri 50 lapas ar tematiskajiem uzdevumiem. Nekādas atkāpes netiek pieļautas un mājās visi vakari paiet diskusijās par CSN. Pēc šitās nedēļas vīram liekas, ka viņš vēlreiz ir gājis autoskolā. Nu bet tā kā CSN tomēr ir tāda saimniecībā noderīga tēma, viņš arī baigi apvainojies nav, tikai klusībā droši vien tur īkšķus, lai nokārtoju to skolas eksāmenu ar pirmo reizi, jo vēl vienu tādu nedēļu viņš droši vien nepārdzīvos.

Dainite

Dainite

 

Pirmais lūzums

Jau trešā braukšana, bet joprojām negulēta un murgu pilna nakts. Viss iekšā griežas un naktī neko citu kā ceļazīmes un krustojumus sapņos neredzu. Visu rītu pa darbu bakstos un strādātājs tikpat nekāds neesmu. It kā jau nebūtu vairs no kā baidīties, bet trīcu kā apšu lapa. Un trīceklis nav par velti. Šoreiz it kā jau braucu, it kā jau visu zinu, bet salaižu daudz kļūdu un sastrādāju kaudzi muļķību - vairāk kā pirmajās 2 reizēs kopā. To trajektorija ne tā, to pa ilgu stāvu un domāju. Zīmes pēkšņi vairs neredzu un nerunāsim nemaz par pārliecību. Instruktors ar laikam nesaprot, kas ar mani notiek, jo visu laiku bubina un aizrāda. Nekas viņam nepatīk. Pilnīgi vai raudiens nāk - dura es esmu. Nekas man nesanāk, neko es nemāku un par visu visvairāk gribas izkāpt un visam atmest ar roku. Te mans instruktors laikam pamana, ka pietiek tikai rāt un pamācīt - un kā par brīnumu, izrādās māk arī paslavēt, nomierināt un pat jokot. Laikam sākam viens otru labāk iepazīt. Pēķšņi, izbraucot vienu visai sarežģītu krustojumu, mašīnā kapa klusums. Es ar pārbiedētu sejas izteiksmi trīcošā balstiņā prasu: "Ko es atkal izdarīju nepareizi?". Instruktors nokrekšķinās un tā negribīgi nosaka: "Nu ja man nav ko teikt, tad man nav ko teikt." Gandrīz vai pats neticēdams, ka es to krustojumu izbraucu gandrīz vai perfekti. Tātad nav tik traki ar mani tomēr. Tā mēs virpuļojam atkal pa Ziepniekkalnu kamēr nonākam pie A/S "Dzintars". Kautkur netālu no tās ir viens tāds plats un vientuļš ielas posms, kurā no 15 mašīnām pārpratuma pēc kādas pāris varbūt netīšām ietrāpās, kas nav mācībnieki. Tie, kas ar parastajām kārbām, tie te mācās uzsākt un apstāties - respektīvi - vispār braukt. Es, kas ar automātu (laikam liels retums) tur sajutos kā profiņš uz pārējo fona Instruktors noliek mani pie ceļa malas un saka: "Hm, nedomāju, ka jau tik drīz ķersimies pie uzdevumiem, bet pietiks tev tāpat vien vizināties." Viņš paņem savu mapīti un sākas teorijas daļa par tēmu - apgriešanās braukšanai pretējā virzienā. Izrunājam dažādus krustojumus un variācijas. Ar mobilo pabraukājam pa mapīti un varam jau sākt teoriju izpildīt praksē. Tā kā braucu labāk par tiem, kas ar parastajām kārbām tur mīcās, tad es viņus tur krustojumos baidu Atceros pati savas pirmās reizes un pilnībā saprotu izbiedētās sejas izteiksmes, kad pēkšņi krustojumā satieku kādu citu. Pirmās pāris reizes kautkā izmuļļāju to apgriešanos, bet tad jau laikam saprotu kas un kā, bet apgriežoties pretējā virzienā taisni ietrāpīt savā joslā tomēr neizdodas. Streipuļoju kā piedzēries zirgs. Instruktors man saka: "Brauksim tikmēr kamēr ne tikai tehniski, bet arī estētiski būs. Jābrauc ir smuki." Pēkšņi vienā apgriešanās piegājienā krustojumš iesprūstu - viens cits pārbijies mācībnieks (laikam pirmā reize) pēkšņi iebāž degunu krustojumā un aizšķērso manu trajektoriju. Nu ko - es pa bremzēm - abi tagad stāvam kā āži uz laipiņas. Redzu, ka otrā mašīnā instruktors lasa morāli un tam meitēnam acis kļūst aizvien lielākas. Mēs ar savējo mierīgi nosecinām, ka vainīgi ir viņi - viņi izbāzās uz galvenās ielas nedodot man ceļu. Taču no tā jau nekas labāks nepaliek, izgriezt un kautkur aizbraukt nevaram neviens ne otrs Tas meitēns ir tā sastindzis, ka atkusīs droši vien pret pavasari un atpakaļgaitu no viņas sagaidīt ir nereāli. Tā kā es it kā braucu labāk, tad atpakaļ visticamāk jāpadod man. Šausmas - pirmo reizi mūžā ķebļakāja (ātrumkoķis) jāieliek R (atpakaļgaitā). Neko darīt - pāris metrus taisni uz atpakaļu jau kautkā nobraucu. No situācijas taču ar godu jātiek prom. Līdz ar to kārtējai braukšanas reizei piedzīvojumu un adrenalīna deva izsmelta. Sestdien atkal kontroldarbs - par visām ceļazīmēm, tā kā jādodas zubrīties.

Dainite

Dainite

 

Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas ...

Ceļa zīmes nu ir gandrīz pievārētas. Visus tos sīkumus atcerēties laikam spēj tikai enciklopēdijas cienīga atmiņa. Par štruntīgu galvu es gan laikam sūdzēties nevaru, bet šķiet, ka arī man pēc kāda laiciņa puse šīs informācijas būs jau labi kaut kur noarhivēta. Bet pat tik sausā lietā kā ceļazīmes gadās jautri brīži. Labākais atradums CSNoteikumos, kas klasē izraisīja vispārēju jautrību ir 326. zīme "Apstāties aizliegts" - nu tas zili sarkanais rimbulis ar krustu - tas taču nosaka, ka apstāties pat nevar, kur nu vēl stāvēt un tad, kā jau ierasts, pasniedzējai seko neliela pauze... bet... ir izņēmumi. Pie šīs frāzes mēs vienmēr uzjautrinamies. Izņēmumi tur ir uz sabiedrisko transportu, invalīdiem, taksometriem - tas viss būtu ok. Bet kroņa teksts ir šāds izņēmums: 326. zīmes darbības zonā atļauta - "dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu, kas nav paredzēti cilvēka patēriņam, iekraušana transportlīdzekļos". Tātad ja tušonka domāta kaķiem, tad izkraut drīkst, bet ja cilvēkiem, tad nedrīkst? Pēc šitāda punkta bija jātaisa starpbrīdis Kurš nelietis ir izdomājis tik daudz variantus dzelzceļa pārbrauktuves šķēršošanas noteikumiem??? Veseli 5!!! Ja nu gadīsies pakļūt zem vilciena, vai tiešām nebūs vienalga, kurš pēc numura bija tas variants, ko pārkāpa??? Vēl labāk. Ja pie stāvvietas (zilais kantainais P burts) ir papildzīme, ka auto stāvvietā jānovieto ar, piemēram" dibengalu uz iekšu, tad tā arī jādara. Nekādā gadījumā nevajag to laist gar ausīm, jo vismaz Rīgā Pašvaldības policija mēdzot apciemot īpaši bezmaksas stāvvietas un sodīt par zīmju neievērošanu. Auto nav novietots tā kā zīmē paredzēts un punkc. Sods - 20 Ls. Un re - maksas stāvvieta gatava Viena no jaunākajām lietām CSN ir bildītē redzmais 939. ceļa apzīmējums. Tas nebrīdina ne par to, ka josla beidzas, ne arī par to, ka būs līkums vai sānvējs. Kas tik nav dzirdēts par šo apzīmējumu. Tas patiesībā informē par to, ka tuvojas nepārtrauktā līnija, kas sadalīs pretīm braucošas plūsmas. Nu, piemēram, lai jūs apdzenot ātrāk atgrieztos savā joslā un neblandītos pārāk ilgi pa pretējo joslu. Tallinas šosejai patiesībā nav nekāda pusotra josla, bet gan asfaltēta nomale. Pēc noteikumiem, ja divvirzienu ceļam ar 2 braukšanas joslām ir asfaltēta nomale, pa to ir atļauts īslaicīgi braukt, lai palaistu garām ātrāk braucošus transportlīdzekļus. Baltajam ovālajam rimbulim ar burtiem LV uz pakaļgala autiņam nav jābūt uzlīmētam ja braukājam pa ES dalībvalstīm ar norunu, ja ir jaunā numurzīme ar ES karodziņu. Ja vecā numurzīme, vai ja braucam ārpus ES, tad gan jālīmē to rimbuli virsū. Tādas lūk jaunākās ziņas no CSN džungļiem. Nākamreiz atkal kontroldarbs - par visām ceļa zīmēm.

Dainite

Dainite

 

Vai tiešām es braucu?

Pēc pirmās braukšanas man liekas, ka šitas laikam nav gan priekš manis. Kā var reizē spaidīt pedāļus, grozīt stūri, redzēt ceļu, ieraudzīt ceļazīmes, saprast, ko tās visas komplektā nozīmē, izvairīties no bedrēm un peļķēm un tiem nejaukajiem tantukiem, kas uz gājēju pārejām ar saviem sunīšiem parādās gluži kā no gaisa. Tas ir kautkas prātam neaptverams. Nemaz nerunāsim par to, ka tās divas mistiskās ausis autiņa ārpusē, ko sauc par spoguļiem arī kautko rāda. Ko? Nav ne mazākās nojausmas. Uz otro braukšanu ierodos ar ne mazāku drebežē kā iepriekš. Joprojām ārprātīgi bail un viss iekšā griežas otrādi. Bet nav jau varianti. Kā mani kolēģi ierēc - tāda nauda izgāzta - nu jau, ka vai aiz skopuma nolikšot es tās tiesības. Un sava taisnība jau ir. Tikai minimālās braukšanas ar ko var tikt cauri auto skolai ir kopā 10. Un naudas izteiksmē tie ir ne vairāk un ne mazāk kā 150 Ls. Doma tāda, ka 7 reizes braucam un mācamies, ja ar to pietiek, tad piesakamies eksāmenam un tās 3 reizes nobraucam kā zināšanu pieslīpēšanu gaidot rindā uz CSDD auto un eksāmenu. Ja CSDD steidzami nenopirks vēl kādu eksāmena auto ar automātu, tad drīz tā rinda būs kādu mēnesi un vairāk. "Nu ko, braucam!" saka Instruktors un ... pēkšņi es nezinu, kas ir noticis ... ES BRAUCU !!! MAN SANĀK !!! Kautkas dīvains. Protams, ka bailīgi, lēnām utt., bet es braucu !!! Tas ir kautkas prātam neaptverams un neizskaidrojams. Tajā dienā man gan Instruktors neko īpaši sarežģītu neuzdeva. Aizbraucām līdz lidostai un viņš man parādīja vietu, kur parasti daudzi izkrīt eksāmenā. Es gan arī tik pašā pēdējā brīdī pamanīju, ka pirms lidostas tanī lielajā krustojumā ir pamatīgi nobēdzināta zīme "apgriezties aizliegts", un gandrīz jau gribēju izdarīt to pašu, ko visi, kas tur parasti izkrīt eksāmenā. Pareizi ir pabraukt gabaliņu uz priekšu, jo tur ir speciāli apgriešanās vieta. Tā lūk. Kaudzēm šitādu āķu - pilna Rīga. Spoguļi gan joprojām ir kautkas no fantastikas literatūras žanra un galīgi nav manējie. Bet kautkā ar Instruktora palīdzību jau galā tiekam. Atpakaļ braucot jau pa Ulmaņa gatvi rullēju tā ka prieks. Tikmēr, kamēr nepamanu, ka vairs nav 70 un gandrīz uzraujos uz fotoradara. Instruktors manā vietā bremzē, sak, negribot gan maksas fotogrāfiju. Kam vēl ir izdevies otrajā braukšanas reizē uzrauties uz fotoradara par ātrumu??? Vispār baigi stulba sajūta, kad pēkšņi mašīna dara ne to, ko viņai liec tu. It īpaši tad, kad pēkšņi no tavas kājas apakšas pazūd gāzes pedālis. Tas nozīmē, ka nu jau krietni par daudz ilgi tiek domāts un stāvēts un Instruktors ir nolēmis izpildīt manevru tavā vietā. Todien arī neko vairāk neizdarījām, ka vienkārši vizinājāmies pa mazajām ieliņām. Mācījos un trennēju pašas vienkāršākās lietas - smuki uzsākt, nobremzēt, izņemt pareizās trajektorijas utt. utjp.

Dainite

Dainite

 

Ceļa zīmju un teorijas džungļi

Gluži kā vējiem līdzi - nedēļas gandrīz vai zib gar acīm viena pēc otras. Ceļu satiksmes noteikumu biezoknī laužos aizvien dziļāk iekšā un saprotu cik daudz kam agrāk blakus sēžot neesmu pievērsusi uzmanību un pat neesmu par to aizdomājusies, bet cik šie sīkumi ir svarīgi uz ielas. Izrādās, ka operatīvais transportlīdzeklis par tādu kļūst tikai ieslēdzot skaņas signālu, kamēr viņš tikai zilā krāsā mirgo, tikmēr viņš nav nekas vairāk kā parasts auto. Savukārt tad, kad Saulkrastos mūsu kolonnu ved ceļu policisti priekšā ar zili sarkani mirgojošo un gaudojošo auto, tad tiem, kas negrib stāvēt ceļa malā un gaidīt kolonnas beigas ar zilo mirgojošo policijas auto, gribas atgādināt, ka tas ir dārgs maksas pakalpojums - 200 Ls un 6 soda punkti. Esam nonākuši līdz ceļa zīmēm. Te nu gan mums smagi nav paviecies. Latvijā jāiemācās baisi daudz un dažādu ceļa zīmju un apzīmējumu. Amerikā stāsta, ka esot tik kādas padsmit zīmes. Viss pārējais uzrakstīts uz ceļa . Vēl labāk ir tas, ka mums jāiemācās arī visas zīmes un noteikumi par ātrgaitas šosejām, kādas Latvijā vispār nav. Uz ceļazīmju viena staba nedrīkstot būs vairāk par 3 zīmēm, jo cilvēks vairāk nespēj vienlaicīgi uztvert. Taču tas nav traucējis Ventspilī kādam uzveidot šādu kokteili kā bildē. Nu ir pienācis tas svarīgais brīdis, ko sauc par pirmo kontroldarbu. Uz galda salikta kaudzīte ar biļetēm, kur katrā biļetē ir 11 jautājumi. Mums katram izdala atbilžu lapu un mazas lapiņas. Rīcība tāda: velkam biļeti un atbildam. Tad pavelkam svītru un pārbaudam atbildes, ja viss pareizi, rakstām nullīti. Ja nav, tad cik kļūdas. Tad ņemam nākamo biļeti un darām tāpat. Tā velkam biļetes kamēr uz lapiņas mums ir trīs rindiņas ar nullītēm. Respektīvi - jābūt trim biļetēm atbildētām bez kļūdām. Nu es protams kā ņemu tā visas pirmās trīs biļetes atbildu bez kļūdām. Trīs nullītes ir, nododu visu un pirmā pametu kuģi, t.i. klasi. Pārējie paliek rakstot un tie, kas nepabeigšot varēšot turpināt rīt pēc nodarbībām. Nākamajā rītā skatos - smieklīgāk nevar būt. Zaļie punktiņi grupas sarakstā ir tikai pie diviem uzvārdiem - mana un tās kundzītes, kas visvecākā grupā. Visi pārējie turpinās rakstīt. Vēl pāris nodarbībās būsim pabeiguši visas ceļa zīmes un tad sekos vēlviens kontroldarbs, tieši pirms gala eksāmena.

Dainite

Dainite

 

Mūsu pirmā tikšanās ...

Ak tu tētīt ! Tā nedēļa tak paskrēja tā, ka pat acis pamirkšķināt nepaspēju. Nakti pirms tikšanās ar savu potenciālo instruktoru pavadīju grozoties pa gultu. Kāda tur gulēšana? Sapņos joprojām rādās vienas vienīgas ceļazīmes un krustojumi. Nomodā apmēram tas pats. Ar vienu vārdu sakot - vairāk sev atgādinu galertu, kas trīc uz šķivja nekā sakarīgu un cilvēcisku būtni. Bet laikrādis ir nepielūdzams un 11:00 tuvojas. Jau minūtes piecpadsmit pirms norunātā laika stāvu pie Uzvaras pieminekļa un jūtos trakāk nekā savos 16, kad gāju uz randiņiem. Rokas un kājas atgādina pusvārītus makaronus un vēderā šķiet brokastis kautko nevar sadalīt ar vakariņām - viss griežas un met kūleņus. Sirds šķiet atrodas visur, tikai ne tur, kur jābūt. Un tad pēkšņi pie apvāršņa ieraugu - brauc mana Honda. Zilgani pelēka, tā paaudze, kas nav vecāka par 2002.gadu, samērā tīra un galvenais - ar baigo M burtu uz jumta Pie stūres kundzīte krietni vecāka par mani un tik smuki atbrauc un noparkojas, ka man ap dūšu paliek vēl bailīgāk. Beidzot no mašīnas izraušas arī viņš - mans potenciālais instruktors. Neliela auguma, vidējas miesasbūves kungs gados (absolūti nenosakāmos), bet galva sirma, tā kā gadi padaudz. Taču labi kopts, zolīds un sasmaržojies kā tikko no parfimērijas bodes. Nāk tā lēnām man dažus soļus pretī un pilnīgi jūtu kā ar savu skatienu mani novērtē - nu? kas tad mums te ir? Pilnīgi ar muguras smadzenēm sajutu. Nu - tālāk seko iepazīšanās utt. vārds pa vārdam un viņš aiziet uzsist klaču ar blakus mašīnu instruktoriem. Tur viņu ka biezs - ligzda laikam Kundzīte, kas no auto izkāpa ir Ļuda un mācās jau vairākus mēnešus paraleli pie diviem instruktoriem un šo nu ņemas slavēt. Man jau tā kā paliek drusku labāk ap sirdi. Tikmēr atgriežas pats instruktora kungs un vēlreiz kritiski nopētījis mani prasa: "Ko ar mašīnu dara zini? Pieredze ir?" Nu es tā kā stostoties saku, ka teorētiski jau tā kā zinu un praktiski drusku jau esmu braukusi, bet ne pa Rīgu un vispār tas bija sen ... Tad seko kroņa frāze: "Ļudočka - uz kurieni tev vajadzēja?" Ļudočka mierīgi atbild: "Uz Pļavniekiem." Instruktors tā viltīgi pasmaida un saka: "Nu tad braucam uz Pļavniekiem!" Man no šausmām iedomājoties, kur esam mēs un kur atrodas Pļavnieki acis ieplešas pavisam lielas, mugura nosvīst un klabošiem zobiem spēju vien stulbi izdvest: "Es???" Viņš mierīgi atbild: "Nu bet ne jau es!" un iesēžas auto varen apmierināts kā runcis uz mūrīša. Tanī pus minūtē ko pavadīju novelkot jaku un tiekot līdz vadītāja benķim mēģināju izmisīgi atsaukt atmiņā visu ko biju līdz šim dzirdējusi par sēdekli, spoguļiem un visu pārējo. Biju jau gandrīz tikusi sava "sagatvošanās" procesa vidū, kad pēkšņi atskan: "Stop!". Es pārbijusies sastingstu un vārgā balstiņā jautāju, ko esmu izdarījusi nepareizi, a viņš sāk smieties: "Mēs taču neuzpīpējām !". Fū ... kāds atvieglojums. Pirmais ledus ir salauzts. Ar otro piegājienu iesēžoties pie stūres es jau jūtos nedaudz labāk. Tanī dienā pievārēju jau Vienības gatvi un Salu tiltu. Kā es uz Krasta ielas nokļuvu no pirmās joslas līdz trešajai to es neatceros, jo piefiksēju tikai, ka esam jau uz Dienvidu tilta un vēlāk, ka jau rullēju pa Pļavnieku jauno apli aiz Depo. Ļudočku mēs aizvedām mājās veiksmīgi. Pēc tam gan es saņēmu nelielu lekciju par to kā pareizi jātur un jāgroza stūre un tad jau mēs rullējām atpakaļ. Atkal Dienvidu tilts, Bauskas iela visā garumā un turpat jau klāt bija mīļais Āgenskalns un Uzvaras piemineklis. Beigu beigās kautkā biju veikusi varonīgu apli pa Rīgas karstākajiem satiksmes punktiem. Dažubrīdi braucu es, dažu brīdi tikai stūrēju es un dažu brīdi šķiet vispār neko nedarīju es. Paldies Instruktoram un otrajiem pedāļiem Taču rezultāts ir. Manas pirmās bailes no Rīgas briesmīgās satiksmes nu ir kā ar roku atņemtas. Instruktors un mašīna ir iepazīti - nu atliek tikai sākt mācīties braukt. Sarunājam, ka turpmāk mūsu randiņi būs reizi nedēļā un mana pirmā braukšana ir beigusies. Tā pusotra stunda paskrien ļoti ātri, bet patiesībā ir tieši tik cik viens tāds zaļš gurķis var normāli noturēt uzmanību, jo ticiet man - tas nav viegli. Vismaz ja tam pieiet tik nopietni kā es to daru.

Dainite

Dainite

 

Neslinko, bet pārliecinies! Šļaukas pārplīšana - dublis 2.

Pēc vāka sētas ieejas izveidošanas, sūkņa nomainīšanas likās, ka vairs nebūs problēmu, tomēr pēc pāris dienām atkal notika tas pats - pārplīsa tā pati šlauka pie sūkņa, iekšā bākā. Un tad sākās jautājums, kas notiek, kāpēc atkal tā pati šļauka? Sāku meklēt pa forumiem un lielākajā daļā ierakstu pie benzīna sūkņa vai kādas no sūkņa maiņas problēmām tika minēts fakts - kad tiek mainīts sietiņš bākā, pats sūknis vai kāda no šļaukām, obligāti ir jānomaina arī benzīna filtrs. Protams, ja tas nav nomainīts tieši pirms sūkņa maiņas, bet arī tad ir jāievēro pāris noteikumi, kā piemēram, ja filtrs ir nesen nomainīts, bet gadās līdzīga problēma, ka pārplīst vai nomaucās kāda no šļaukām starp sūkni un filtru, tad pastāv iespēja, ka filtrs ir defektīvs vai arī tas jau ir savācis drazas no bākas un, ja tā, tad nepieciešams apdomāties par bākas pilnīgu skalošanu vai pat nomaiņu. Tā kā bija doma nomainīt filtru, bet nevarējām atskrūvēt skrūvi - vienā galā sūknim bija doorman tipa klipsis (stiprinājums), bet otrā galā bija ieskrūvētais uzgrieznis (abpusējā vītne), kas ir pilnībā sarūsējis un ir kā gandrīz sametināts kopā. Uzreiz minēšu tie, kas teiks, ka varēja uzsildīt to vietu un atskrūvēt apdomājaties - tā ir benzīna šļauka un deg garaiņi, nevis pats benzīns... Un tur bija ļoti daudz benzīna garaiņi - pats vēl jo projām nedaudz smirdu pēc benzīna, pat pēc vairākām dušām un vannas... Lai vai kā - izdomājām, ka pagaidām filtru nemainīsim, bet tā kā doorman stiprinājums bija kaput, tad iemaucām tajā iekšā metāla caurulīti, savienojām abus galus ar parasto benzīna šļauku un uzlikām hamutus. Likās, ka būs gana labi. Bākā oriģinālo šļauku nogriezām un uzlikām cieto augstspiediena benzīna šļauku. Bet pāris dienas atpakaļ no rīta bija surprize!! No rīta izgāju uzsildīt mašīnu, kā ne kā pa nakti bija nedaudz snidzis un -70C. Iekurbulēju un iegāju iekšā padzert tēju, kad mamma prasīja, lai pārbaudu viņas Jeepu (dīzelītis) vai nav nosēdies akumulators un pieleks - mammai ir aizdomas pilnīgi par visiem dīzeļiem pēc pagājušā gada -30 grādiem, kad neviens dīzelis īsti negribēja lekt... Aizgāju, bez problēmām piešķīlu, kāpju ārā un pēkšņi sajutu benzīna smaku gaisā. Paskatījos uz savu autiņu un apakšā bija peļķīte.. Domāju - atkla tosola šļauka pārplīsusi vai, kas tāds, jo šogad kaut kā plīst tosola šļaukas. Eju paskatīties tuvāk un jūtu, ka benzīna smaka paliek ar vien stiprāka, uzreiz lecu zem mašīnas un TEK! lamājos un lecu mašīnā, kurbulēju ārā.. Lamājoties domāju, ka saplīsis doorman stiprinājums otrā galā pie bākas, jo tecēja nejēgā, peļķe ar benzīnu jau bija izpletusies apmēram 10m2 platībā un drēbes paspēja piesūkties ar benzīna smaku šīs minūtes laikā. Vakar vakarā tiekot līdz mašīnai, tika atrasta problēma - Šļauka pārplīsusi no hamuta līdz hamutam. Un tika izlemts nomainīt filtru - pārgriezu metāla trubu ar vienu baigi foršo metāla griezēju - ātri, ērti un nekādas iespējas par dzirksteli (zinu, ka no šīm trubām nav, bet tāpat), no filtra ar grūtībām ārā tecēja melns benzīns, kas liecināja, ka filtrs ir beigts.Uzliku jaunu filtru un šodien nedaudz izbraucu - pagaidām problēmu vairāk nav. Bet secinājums - veicot jebkādas izmaiņas (nomaiņas) ar benzīna sūkni, jānomaina arī filtrs! Veiksmīgu un ziemīgu braukšanu! Uzmanīgi! No rīta pie mājām 3 autiņi jau paspēja padzīvoties pa grāvi...

ChameleonBird

ChameleonBird

 

"Pareizais" instruktors?

Pienācis tas svarīgais brīdis izvēlēties instruktoru. Sēžu un blenžu savā skolas izsniegtajā lapiņā ar instruktoriem - pilnīgi nekādu emociju. Pieci uzvārdi - un neviens neizsaka pilnīgi neko. Labi - no pieciem divus izmetam - māca tikai krievu valodā un tas nerullē. Tātad pāri paliek: 1.Pretendents - māca Latviski - auto ir Volkswagen Golf 2.Pretendents - māca latviski/krieviski - auto ir Honda CRV 3.Pretendents - māca latviski - auto ir Audi A4 Mēģinājums caur pazīstamiem izdabūt kautkādu info par šiem instruktoriem izgāžas pilnībā. Gatavā katastrofa. Esmu salasījusies internetā un saklausījusies neskaitāmu gudreļu padomus par to cik svarīgs ir labs un pareizais instruktors. Neatliek nekas cits kā meklēt pa internetu i bildes, i atsauksmes. Tante Google - PALĪGĀ !!! Rokos jau vairākas dienas. Par Pretendentu Nr.3 uz mana instruktora godpilno nosaukumu nevaru atrast itin neko - tātad, laikam nekā no viņa arī nav. Sekmība CSDD statistikā viduvēja tāpat kā visiem pārējiem un tā kā auto man arī tomēr ir svarīgs, tad nafig - Audi A 4 nerullē. Pretendents Nr.1 - lai arī viņam par labu runā tas, ka CSDD uz ļoti līdzīga autiņa jākārto eksāmens, tas, ka par viņu vairākās vietās atrodu atsauksmes, ka pavirši pieiet darbam un velk laiku nesūtot uz eksāmenu, lai tik vairāk samaksātu, galīgi nerunā viņam par labu. Ja vajadzēs, pirms paša eksāmena gan jau kautkur izraušu Golfu ar ko pamēģināt gabarītus. Instruktors ar ne pārāk labu slavu man nav vajadzīgs - un bildē arī viņš man pārāk lielas simpātijas neizraisa. Nonāku pie Pretendenta Nr.2. Jau kuro dienu aplūkoju viņa foto internetā un kautkas man viņā tomēr patīk. Iespējams tas nedaudz šķelmīgais smaidiņš, tapēc domās atkal un atkal atgriežos pie viņa. Informācija par sekmību gan visai skopa. Maz viņam tie kursanti, un nolikušo skaits arī nav pārāk liels, taču, kad palasu un painteresējos, kas un kā patiesībā ir ar tiem eksāmeniem, kļūst skaidrs, ka šitā statistika nav nekāds rādītājs. Mašīna ar viņam lielākā no iespējamajām, ko vispār piedāvā kā mācībnieku. Un beigu beigās - ja nepatīk, var taču nomainīt. Netaisos taču ar viņu precēties, tikai gribu, lai iemāca braukt. Staigāju telefonam apkārt pus dienu, līdz beidzot saņemos piezvanīt: Es: LLLabdien. Viņš: Labdien (tādā drošā un patīkami nostādītā pieredzējuša vīrieša balsī). Es: Te Jūs traucē viena potenciāla kursante - es labprāt kopā ar Jums iemācītos braukt. Viņš: (Laikam samulsis no tāda teksta, jo pāris sekundes ir pauze) Nu tas ir labi, man prieks par to. Kad braucam? Rīt? Es: (Tagad panika ir man) Nē, nē rīt gan vēl nē, nevarēšu paspēt izbrīvēt laiku (pirmās muļķības, kas ienāca prātā). Viņš: Labi, tad nākamnedēļ - tiekamies pie Uzvaras pieminekļa. Honda ir zilpelēkā krāsā. Uz tikšanos. Es: Labi, paldies - uz tikšanos. Labu brīdi vēl stāvu sastingusi, jo saprotu, ka tūlīt, nu tas ir nākamnedēļ, būs jāsēžas pie stūres. Jopcik bumbiņ .... nu gan ir ziepes. Atceros kā pēdējo reiz, kad vasarā mēģināju braukt ar savu autiņu pa Katlakalnu, vīru gandrīz ķēra sirdstrieka, kad es mēģināju māsas sētas vārtiņos ietrāpīt. Par braukšanu to nevarēja nosaukt - es lēnām zagos ... Vīra pamācībām un teiktajam jau var arī neklausīt un pasūtīt 3 mājas tālāk, bet instruktoram ta runāt pretī nevarēs - būs jādara ko liek. Oi kā man ir bail, neaprakstāmi. Naktīs murgos redzu vienas vienīgas ceļazīmes.

Dainite

Dainite

 

Vecā labā draudzene "Anniņa"

Lai tiktu pie tiesībām pirmās palīdzības kursi saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir absolūti neizbēgams pasākums. Līdz ar to mana kārtējā tikšanās ar Anniņu aci pret aci bija tikai loģiska. Tam tika ziedota viena nedēļas nogale - respektīvi 2 x 4 stundas. Galā tests un apliecība, kas derīga 5 gadus. Tas nozīmē, ka ja šo 5 gadu laikā liksiet vēl kādu kategoriju tiesības, vai sagribēsiet ieroci vai darīsiet jebko citu, kur vajadzīga pirmā palīdzība, šī apliecība jums kalpos kā pierādījums, ka apmācība izieta. Bet, ja sagribēšu, piemēram, C vai BE kategoriju pēc 7 gadiem, tad man šī pirmā palīdzība būs jākārto pa jaunam. Taču, ja nesagribēšu neko, tad kaut līdz kapa malai varu dzīvot mierīgi, galvenais, ka atceros ātrās palīdzības numuru Pirmo palīdzību mācos nu jau trešo reizi mūžā un secinu, ka ar katru reizi tā kļūst aizvien vieglāka un īsāka. Nez ja mācīšos to vēl pēc 15 gadiem visa pirmā palīdzība būs piezvanīt uz 112 vai 113? Pasniedzējs mums pagadījies tāds prikolīgs onka - reizē piekasīgs kā knīpsatanga, bet vienlaicīgi ar tik labu mediķa melno humoru, ka nosmējušies esam līdz asarām. Kroņa frāze - sirds masāžu veicam visiem, bet elpināšanu, ja jums nav speciālās maskas, tikai ģimenes locekļiem un visiem tiem ar ko jūs guļat ! Man paveicās, jo laikam trāpīju viņam simpatizējošā vecuma grupā un mani viņš neapcēla, taču jaunie čalīši, kas sestdienas un svētdienas rītā sēž tādi nedaudz aizpampuši un žāvājas, tie viņam bija katrā piemērā. Vilka uz zoba ne pa jokam. Īpaši viņam patika Kristapiņš, kurš pavisam jauniņš un dzīves nepieredzējis spēra ārā visu, kas ienāca prātā. Tā mēs nonācām līdz tēmai par čūskas kodumiem. Pasniedzējs prasa: "Nu ko darīsiet, ja iekodusi odze?" Kristapiņš daudz nedomājot izsper: "Izsūkšu indi!" Nu to tik pasniedzējam vajadzēja... Viņš tā viltīgi paskatās un saka: "Sūkāt, Kristapiņ, varēsi nākamajā tēmā!" Mēs visi jau smejam kā kutināti, bet Kristapiņš pārsteigumā bola acis. Nākamā tēma - Insektu kodumi mutē. Pasniedzējs saka: "Tagad Kristapiņ tu vari sūkāt ... ledus gabaliņu, lai nepietūkst kakls kamēr atbrauc ātrie!" Mēs visi no smiekliem gandrīz gar zemi. Labi, ka tā bija pēdējā tēma un sekoja starpbrīdis. Pēc starpbrīža sekoja tests ar 10 jautājumiem - uzrakstīju bez kļūdām un laimīgi cilpoju mājās, jo priekšā stāveja pats svarīgākais lēmums - braukšanas instruktora izvēle.

Dainite

Dainite

 

Katrs Sākums Ir Grūts...

Pirmā skolas diena laikam ir grūta jebkurā vecumā. Vismaz man noteikti. Viss jauns, nezināms un skolas solā nav sēdēts vairāk kā 5 gadus. Doma, ka turpmākos 2 mēnešus būs jāceļas katru rītu - bez brīvdienām - tā vien spēj sabojāt omu. Bet ko ta nu vairs. Pulkstens nerāda vēl 9:00 no rīta, kad sēžu klasē un vēroju savus grupas biedrus. Mjā, vecums nenāk viens. Grupa ... 3 kundzītes gados un vesels bars tikko pilngadību sasniegušas jaunatnes. No apmēram 15 cilvēkiem, paldies Dievam puse ir dāmas, vismaz kāds mierinājums. Bet kad starpbrīdī pļāpājot secinu, ka tie čalīši ir tuvāk mana dēla vecumam nekā manam, tad gan paliek tā šķērmi ap dūšu. Ehhh ... sajutos veca. Nu ko, mierināju sevi, ka viņiem ir plika jaunība, bet man za to pieredze, zināšanas un beigu beigās, tādas mašīnas par kurām viņi var tikai sapņot. Kautkā jau aste jāceļ! Manas pārdomas par dzīvi pārtrauc mūsu enerģiskās pasniedzējas ierašanās. Dāma pašos labākajos gados, nedaudz varbūt vecāka par mani. Īsta skolotāja. Vienmēr perfekti saposusies, ar staltu stāju un labi nostādītu balsi. Vēlāk izrādās, ka patiesi laba - visu izskaidro tā, ka skaidrs pat blondīnēm Nodarbības mums būs 11 gabalas. Apmeklējums gandrīz obligāts. Vēl būs 2 dienas pirmā palīdzība un galā skolas eksāmens. Pa vidu 2 kontroldarbi. Tātad, nepaies ne 2 mēneši, kad viss būs cauri. Tas gan šobrīd šķiet vājš mierinājums. Pasniedzēja brīdina, ka braukt varēsim sākt pēc 3 nedēļām (kad vismaz dažus noteikumus jau zināsim), bet instruktoriem, lai zvanām laicīgi, jo viņi esot ļoti pieprasīti un aizņemti. Nākamnedēļ mums iekrīt pirmā palīdzība, tapēc pirmo divu dienu teorijai būs laiks "nosēsties". Līdz šim man likās, ka es taču jau daudz ko zinu. Izrādās ne vella nezinu un brīžiem šķiet, ka vēl mazāk zin tie, kas pa ielām braukā. Uh kā acīs sāk lekt citu kļūdas (savējo jau vēl nav ). Dažas interesantas lietas: zinājāt, ka uz šosejas, ja kautkāda iemesla pēc mašīnas sataisījušas korķi, pēdējam auto ieteicams stāvēt ar avārijas gaismām? Tapēc, lai tas kurš pa šoseju nāk ar vismaz trīsciparu skaitli spidometrā laicīgi redzētu, ka jūs tur stāvat un taisat korķi. Ja šitā būtu darījis tas, kurš uz Rīgas apvedceļa stāvēja pēdējais pie tā ceļa remonta luksafora, tad iespējams tagad pats negulētu slimnīcā.
ja uz ceļa notrieksiet kādu ragulopu un nolemsiet nevienam par to neziņot, lai sanāktu vakariņās cepetis, tad - ja jūs noķers ar to lopu mašīnā, jums piešūs nelikumīgas medības un sods būs - 5000 Ls. Dārgas kotletes var sanākt.
un ja nu jums ienāks prātā atteikties no medicīniskās pārbaudes alkohola aizdomu gadījumā, tad sods ir 800 - 1000 Ls, tiesības nost uz 4 gadiem un arests uz 10 - 15 diennaktīm, kā arī 8 soda punkti. Kad pēc 4 gadiem būsiet tiesības nolicis pa jaunam, tikai tad jums "ieslēgsies" tie 8 soda punkti. Tā kā līdz 2 gadiem tiesības ņem nost par 10 soda punktiem, tad nopelnot netīšām vēl pāris soda punktus, atkal variet palikt bez tiesībām. Morāle? Ar taksi braukt ir lētāk ...

Dainite

Dainite

 

"Sētas ieeja" Jeb Trap Door priekš 1992-1998 Firebird/Camaro - Finišs

Ar lepnumu un paldies tētim par palīdzību varu droši teikt, ka auto atkal ir ripojošs. Palicis ir tikai sīkums, kuru diemžēl šobrīd paveikt nevar, jo ir jau pārāk auksts.. un tā ir vāka krāsošana, bet aptuveno gala rezultātu var apskatīt attēlā. Protams tas viss ir bez atpakaļ saliktā apšuvuma, bet varu galvot, ka saliekot atpakaļ pat nevarētu iedomāties, ka tur apakšā ir kāda lūka, caur kuru varētu piekļūt bākai. Pirma tam: Gala rezultāts:

ChameleonBird

ChameleonBird

 

"Sētas ieeja" jeb Trap Door priekš 1992-1998 Firebird/Camaro - 2. daļa

Īpaši nesanāca laiks pieķerties un visu līdz galam smuki pabeigt, bet vakardien nedaudz padarbojos un auto vairāk vai mazāk ir braucošā un rūcošā stāvoklī. Benzīna noplūde pie filtra ir novērsta. Cik gan patīkami, ka pagalmā stāv kāds lūznis no, kura var nogriezt, noskrūvēt kādu plastmasas caurulīti vai plastmasas gabalu vai metāla loksnīti. Šodienas plāns pēc Agile Latvia konferences ir uztaisīt vāku caurumam bagāžniekā un varbūt pielikt atpakaļ arī pastiprinātāju. bet par to vēlāk.

ChameleonBird

ChameleonBird

 

Firebird Atdzimšana Vai Tomēr Nē?

Jau vairākus gadus masu medijos un forumos tiek ziņotas dažādas baumas, ka GM domā 2010. gadā izlaist jauno Pontiac Firebird tādējādi atjaunojot daudzu jo daudzu fanu vēlmes pēc šīs automašīnas. No neoficiāliem avotiem tiek ziņots, ka GM nespēj izvēlēties vai atsākt ražot Pontiac Firebird Trans Am vai arī tomēr izlaist jauno Pontiac GTO, kas aizstātu visus vecos sedanus šajā sērijā. Ja GM izlems ražot Firebird, būs jāveic lielas izmaiņas vizuālajā ziņā, jo pagaidām esošie plāni par jaunā Firebird izskatu ļoti līdzinās jaunajam 2009. gada Chevrolet Camaro modelim, kas varētu izraisīt ažiotāžu un nepatiku pircēju vidū, kas nestu lielus zaudējumus firmai. Kā arī dažos forumos ir bijusi iespēja lasīt, ka GM plāno nevis izlaist vienu (Trans AM) vai otru (GTO), bet gan abus reizē, tādējādi paplašinot iespējas atkarot savu amerikas muskuļu tirgus daļu. Jo vienīgais lielākais pretinieks ir palicis Dodge Charger, kas spējis noturēties pieprasījuma virspusē. Bet laiks ies un rādīs, ko mēs ieraudzīsim 2010. gadā noripojot no konveijera Trans Am vai GTO, bet varbūt abus... Papildinājums, pēc 2010. gada... : Pienācis "Pasaules gala" gads.. bet šoreiz ne par to. Kā tagad daudzviet uz ielām redzams un dzirdams, tad Pontiac ir bakrotējis, bet Chevrolet ir pārpircis vairākus modeļu prototipus, tajā skaitā FireBreather. Pontiac GTO koncepta modelis, kurš veidots 1999. gadā: Pontiac Firebird 2010. gada koncepta modelis: Fanu veidotais "Bandit" modelis: Un visbeidzot - Camaro 2010. gada modelis: Vai visi šie auto koncepti nešķiet līdzīgi? Kā redzam uzvarējusi ir draudzība un nauda - Pontiac koncerns izveidoja dizainu, tad nobankrotēja un, lai auto nepazustu no zemes virsmas, konceptu pārdeva Chevrolet koncernam, tāpēc varam teikt, ka Firebird ir atdzimis, nedaudz citā veidolā, zem citas zīmes, bet viņš ir dzīvs!

ChameleonBird

ChameleonBird

 

Pontiac Firebird 4. paaudze

Ceturtā paaudze, kura ir arī pēdējā Pontiac Firebird paaudze, tika ražota no 1993. - 2002. gadam.

Aizvien vairāk muskulis kļuva līdzīgs "Banshee IV" konceptajam auto, nekā 1991 gada modeļi.

No 1993. - 1995. gadam visi modeļi tika aprīkoti ar 4L V6 ar 160 hp (120 kW) vai 5.7L 275 hp (205 kW) LT1 V8 dzinējiem.

1993. gada Firehawk modelis tika īpaši aprīkots ar speciālu sporta paketi, kuras rezultātā dzinēja jauda tika palielināta līdz 305 hp (227 kW).

1996. gada un vēlākie modeļi tika aprīkoti ar 200 hp 3.8L V6 dzinēju, kurš bija kā bāzes modeļa sastāvdaļa.

Ļoti retais 1997. gada Firehawk LT4 modelis, kurš tika radīts SLP Performance Parts un pārdots ar Pontiac dīleru palīdzību, spēja attīstīt 330 hp (243 kW) un 340 ft·lbf (459 Nm) griezesmomentu.

Par spīti neveiksmīgajiem mēģinājumiem pārdot vairāk šādus automobīļus, LS1 Firebird tiek uzskatīts par lielāko jaudas šedevru savā klasē.

ChameleonBird

ChameleonBird

 

Pontiac Firebird 3. paaudze

Trešā paaudze tika ražota no 1982. - 1992. gadam. Tā kā federālais mandāts slēdza muskuļu ēru GM iesāka jauna tipa F-body ēru, kurā tika likts uzsvars uz automašīnas jaudas "savaldīšanu". trešajā paaudzē tika izlaistas trīs tipa mašīnas: Firebird, Firebird S/E un Firebird Trans Am. Šī paaudze ir īpaša ar to, ka gandrīz 60% no visām detaļām tika ņemtas no Chevrolet Camaro, kas padarīja šos auto par neparasti līdzīgiem - "brāļiem". Firebird bija kā bāzes modelis, kurš bija vienāds ar Chevrolet Sport Coupe, Firebird S/E bija kā vidējā līmeņa modelis, kuru varēja aprīkot ar visām Trans Am iespējām, bet Trans Am bija veiktspējas šedevrs. Camaro un Firebird vizuālais izskats tika pilnībā pārmainīts un vislielākās pārmaiņas piedzīvoja aizmugurējais stikls, kurš tika novietots 60 grādu leņķī pret rāmi, tādējādi izveidojot pakaļējā stikla jumta hečbeku. Kā otru lielāko pārmaiņu punktu varētu minēt priekšējos lukturus, kuri bija iebūvēti motora pārsegā un bija paceļami, kas arī kļuva par lielāko atšķīrību starp Firebird un Camaro. Šīs paaudzes mašīnas bija pieejamas ar šāda tipa dzinējiem: 90 hp 2.5L 4 cylinder Pontiac "Iron Duke" - pirmā reize, kad Firebird bija pieejams ar 4 cilindu dzinēju. Kā otrais tika piedāvāts 102 hp 2.8L V6 dzinējs. Un divi 5.0L V8 dzinēji. Vēlākajos paaudzes gados tika piedāvāti vēl cita veida dzinēji, kuri tika pārņemti no Camaro, ar nelielām izmaiņām.

ChameleonBird

ChameleonBird

 

Pontiac Firebird 2. paaudze

Otrā paaudze tika ražota ilgāku laiku no 1970. - 1981. gadam. Paaudzes sākumā auto bija ļoti līdzīgs 1. paaudzes modeļiem: Bet jau tuvojoties 80-ajiem tā izskats kļuva nedaudz kantaināks un izmainījās: Šī gada debijas modelis tika laists klajā ar nelielu aizkavēšanos, jo bija neparedzētas problēmas ar motoru. Coca - Cola tipa virsbūvi nomainīja lēzenāka un izstieptieptāka stila virsbūve. Aizmugurējais stikls bija izstiepts gandrīz līdz pašai bagāžnieka malai. Priekšējās lampas palika nemainīga tipa - kvadrātveida, kamēr Pontiac līdzgaitnieks Camaro izvietoja apļveida lampas. 455 tipa motors, kurš tika izvietots šīs paaudzes Firebird Trans Am tika uzskatīts par pēdējo oriģinālās muskuļu klases augstāko sasniegumu. Bet bija pieejami arī šāda tipa motori: 301 CID (4.9 L) Pontiac V8 301 CID (4.9 L) Pontiac turbo V8 305 CID (5.0 L) Chevrolet V8 350 CID (5.7 L) Pontiac V8 400 CID (6.5 L) Pontiac V8 403 CID (6.6 L) Oldsmobile V8 455 CID (7.5 L) Pontiac V8

ChameleonBird

ChameleonBird

 

Pontiac Firebird 1. paaudze

Šajā rakstiņā īsumā aprakstīta pirmā paaudze, kura tika ražota no 1967. - 1969. gadam. Tās uzbūve līdzinājās Coca-Cola pudeles formai. Sākumā šis auto tika saukts par "mierinājuma" balvu GM (General Motors), jo GM baidījās, ka zaudēs sāncensību ar Chevrolet Corvete. Tāpēc tika izlemts, ka Firebird piešķirs nedaudz no pony tipa automašīnu stila, kurš tāpat kā Camaro bija ar F-body iezīmi. Bet ražotājus šāds "pakaļdarinājums" neapmierināja, tāpēc viņi nolēma veikt izmaiņas gan vizuālajā, gan tehnikas jomā. Bāzes modelis bija aprīkots ar OHC Inline-6 un viencilindra karburatoru. Nākošais modelis "Sprints" bija aprīkots ar četrcilindu karburatoru, kurš attīstīja 215 hp (160kW). Bet lielākā daļa pircēju izvēlējās vienu no V8 motoriem: 326 CID (5.3 L) ar divcilindru karburatoru ražojot 250 hp (186kW), the "H.O." (High Output) motors ar četrcilindu karburatoru ražojot 285 hp (213 kW), vai 400 CID (6.6 L) no GTO ar 325 hp (242 kW). Ejot gadiem uz priekšu tika veiktas daudzas izmaiņas gan motortelpā, gan vizuālajā ziņā. Papildus informāciju par visām paaudzēm angļu valodā var atrast šeit.

ChameleonBird

ChameleonBird

×